Dzintara tālskatis

-    Tas ir kas tāds, ko es jums nevaru pateikt, sacīja vīrietis, un viņa mutes kaktiņi savilkās skarbā smaidā. Jums jāiet tālāk, lūdzu. Jums jāiet uz aizkavēšanas zonu.

Paņēmis vīrieša sniegtos dokumentus, Vils saņēma Liras roku un mudināja viņu doties tālāk.

Spāres tagad lidoja kūtri, un Taielijs paskaidroja, ka tām vajagot atpūsties, tāpēc kukaiņi uzsēdās uz Vila mugursomas, bet spiegiem Lira atvēlēja savus plecus.

Panteleimons, pieņēmis leoparda veidolu, apveltīja Gallivespiānus ar skaudīgu skatienu, taču neko neteica. Viņi gāja pa taku, izvairīdamies no nožēlojamajām mājelēm un notekūdeņu peļķēm, un vēroja nebeidzamo veļu straumi, kas ieradās un netraucēti nokļuva pilsētā.

-    Mums jātiek pāri šim ūdenim tāpat kā pārējiem, Vils teica. Varbūt ļaudis tajā aizkavēšanas zonā mums pastāstīs, kā to var izdarīt. Lai nu kā, viņi nešķiet nikni vai bīstami. Savādi. Un šie papīri…

Tās bija vienkārši no piezīmju grāmatiņas izplēstas pa­pīra strēmeles, uz kurām ar zīmuli šā tā bija uzšņāpti un atkal nosvītroti daži vārdi. Likās, it kā šie cilvēki spēlētu kādu spēli, gaidīdami, kad ceļotāji viņus apstrīdēs vai padodamies smiesies. Un tomēr tas viss izskatījās ļoti reāli.

Kļuva tumšāks un aukstāks, un bija grūti izsekot lai­kam. Lirai šķita, ka viņi ir bijuši ceļā kādu pusstundu, bet, iespējams, bija pagājis divtik ilgāks laiks; vietas iz­skats nemainījās. Beidzot viņi sasniedza mazu koka būcenīti, līdzīgu tam, pie kāda viņi bija apstājušies jau iepriekš, ar nespodri kvēlojošu spuldzi, kas karājās virs durvīm kailā vadā.

Kad viņi tuvojās, iznāca kāds ļoti līdzīgi iepriekšējam ģērbies vīrietis, vienā rokā turēdams sviestmaizi. Neteik­dams ne vārda, viņš ieskatījās papīros un palocīja galvu.

Atdevis tos, vīrs jau grasījās iet iekšā, kad Vils pajau­tāja: Piedodiet, kur mums tagad jāiet?

-   Ejiet un atrodiet kādu vietu, kur apmesties, vīrietis teica, bet ne nelaipni. Vienkārši pajautājiet. Te visi gaida tāpat kā jūs.

Viņš pagriezās un aizvēra aiz sevis durvis, sargāda­mies no aukstuma, un ceļotāji pagriezās uz būdu pilsē­tiņas centru, kur vajadzēja kavēties dzīvajiem.

Tā ļoti līdzinājās pilsētas galvenajai daļai: noplukušas, daudzreiz labotas, ar plastmasas vai rievotā skārda gaba­liņiem pielāpītas būdiņas, dubļainajās, šaurajās ieliņās neiedomājami atbalstītas cita pret citu. Dažviet elek­triskais kabelis, mezdams no kronšteina cilpu, nodroši­nāja ar vāju strāvas padevi, ar kuru pietika pāris virs tuvējām būdiņām pakārtu spuldžu barošanai. Tomēr gaismu lielākoties deva ugunskuri. To dūmojošā atblāz­ma sarkani plīvoja pār celtniecības materiālu atliekām un skrandām, it kā tās būtu pēdējās liesmas, kas paliku­šas no liela, ļaunprātīgi izraisīta ugunsgrēka.

Bet, kad Vils, Lira un Gallivespiāni pienāca tuvāk un visu apskatīja pamatīgāk, viņi atšķīra vairākus vēl vai­rāk daudzus stāvus, kas vieni paši sēdēja tumsā, bija atspiedušies pret sienām vai pulcējās mazas grupiņās, klusi sarunādamies.

-   Kāpēc tie cilvēki nav iekšā? brīnījās Lira. Ir auksts.

-   Tie nav cilvēki, teica lēdija Salmekija. Tie nav pat veļi. Tie ir kaut kas cits, bet es nezinu, kas.

Ceļinieki nonāca pie pirmās būdu grupas, ko apgais­moja viena no tām lielajām elektriskajām spuldzēm, kas kabelī viegli šūpojas aukstajā vējā, un Vils uzlika plauk­stu nazim pie savas jostas. Ārpusē, grupiņā satupušās, šīs cilvēkveida būtnes meta spēļu kauliņus un, bērniem pienākot tuvu klāt, piecēlās: viņi bija pieci, visi vīrieši, ēnā paslēpuši sejas un nonēsātām drēbēm mugurā, un visi klusēja.

-    Kā sauc šo pilsētu? Vils vaicāja.

Nekādas atbildes. Daži no viņiem paspēra soli atpakaļ, un visi pieci sanāca mazliet ciešāk kopā, it kā vini baidītos. Lira juta pār ādu pārskrienam tirpas, visi matiņi uz rokām saslējās stāvus, kaut gan viņa nebūtu varējusi pateikt,

kāpēc. Blūzē paslēpies, drebēja Panteleimons, čukstēdams:

-   Nē, nē, Lira, ej prom, ejam atpakaļ, lūdzu…

"Cilvēki" nekustejās, un beidzot Vils paraustīja plecus, teikdams: Labi, labs vakars jums šā vai tā, un gāja tālāk. Līdzīgu reakciju viņi sagaidīja no visiem citiem, ko uzrunāja, un bažas nemitīgi pieņēmās spēkā.

-    Vil, vai tie ir Rēgi? Lira paklusām vaicāja. Vai tagad mēs esam diezgan pieauguši, lai redzētu Rēgus?

-   Nedomāju vis. Ja tā būtu, viņi mums uzbruktu, bet šķiet, ka šie paši baidās. Es nezinu, kas viņi ir.

Atvērās durvis, un uz dubļainās zemes izlija gaisma. Durvīs stāvēja vīrietis reāls vīrietis, cilvēciska būtne, un vēroja viņu tuvošanos. Mazais pulciņš ap durvīm pā­ris soļu atkāpās, it kā aiz cieņas, un viņi ieraudzīja vī­rieša seju: flegmātisku, nevainīgu un lēnīgu.

-   Kas jūs esat? virs jautāja.

-   Ceļinieki, atbildēja Vils. Mēs nezinām, kur esam. Kas šī ir par pilsētu?

-   Šī ir aizkavēšanas zona, paskaidroja vīrietis. Vai ceļojat no tālienes?

-   Garu ceļu, jā, un esam noguruši, teica Vils. Vai mēs varētu nopirkt kaut ko ēdamu un samaksat par pajumti?