Dzintara tālskatis

-    Jādomā, mums to pateiks, pārliecināti atbildēja velis. Uzdrīkstos teikt, ka viņi atdalīs atsevišķi grēci­niekus un taisnos. Tagad nav labi skaitīt lūgšanas. Tam nu ir par vēlu. To vajadzēja darīt, kamēr vēl bijām dzīvi. Tagad tam nav jēgas.

Bija gluži skaidrs, kurā grupā viņš cerēja iekļūt, un gluži skaidras bija arī viņa domas, ka šī grupa nebūs liela. Citi veļi šajā vīrā klausījās ar nemieru, taču viņš viņiem bija vienīgais vadonis, tāpēc tie neprotestēdami sekoja.

Viņi klusumā vilkās uz priekšu zem debesīm, kas beigās bija satumsušas līdz nespodram tērauda pelēkumam un tādas palika, vairs nekļūdamas tumšākas. Dzīvie skatījās pa labi un pa kreisi, uz augšu un uz leju, meklēdami kaut ko, kas būtu košs, spirgts vai dzīvespriecīgs, un ikreiz vīlās, līdz priekšā parādījās maza dzirkstelīte, pa gaisu joņodama viņiem pretī. Tas bija kavalieris, un Salmekija, priekā iekliegušies, skubināja savu spāri pie viņa.

Aprunājušies viņi steidzās atpakaļ pie bērniem.

-     Priekšā ir pilsēta, Taielijs stāstīja. Tā izskatās pēc bēgļu nometnes, bet acīmredzami ir te atradusies jau vairak nekā gadsimtiem ilgi. Man šķiet, aiz tās ir kāda jūra vai ezers, bet to aizklāj migla. Es sadzirdēju putnu klaigas. Tur ik minūti no visām pusēm ierodas simtiem cilvēku, tādi paši ļaudis kā šie veļi…

Veļi klausījās, ko viņš stāsta, tomēr bez sevišķas inte­reses. Izskatījās, ka tos ir pārņēmis trulums un transs, un Lira gribēja viņus sapurināt, mudināt cīnīties, pa­mosties un meklēt ceļu laukā no šejienes.

-    Kā mēs šiem ļaudīm varēsim palīdzēt, Vil? viņa vaicāja.

Vilam nenāca prātā pat minējums. Virzīdamies tālāk, viņi pie apvāršņa gan pa labi, gan pa kreisi manīja kus­tību, un priekšā lēni kāpa netīras krāsas dūmi, drūmās debesis darot vēl tumšākas. Tur kustējās cilvēki jeb veļi: rindās vai pāros, grupās vai pa vienam, bet visi ar tukšām rokām; simtiem un tūkstošiem vīriešu, sieviešu un bērnu pāri līdzenumam plūda uz dūmu avota pusi.

Tagad grunts gāja slīpi uz leju un aizvien vairāk līdzinā­jās atkritumu zaņķim. Gaiss bija smags, pilns dūmu un citu smaku: oda pēc kodīgām ķimikālijām, puvušiem dārzeņiem un kanalizācijas. Un, jo tālāk viņi gāja, jo ļaunāk kļuva. Nemanīja pat nevienu sīku tīras augsnes laukumiņu, visur auga vienīgi leknas nezāles un raupja, pelēcīga zāle.

Viņiem priekšā virs ūdens kāpa migla. Tā pacēlās kā klints, saplūzdama ar drūmajam debesim, un kaut kur no šīs miglas nāca putnu klaigas, par kurām bija stāstījis Taielijs.

Starp atkritumu kaudzēm un miglu pletās pirmā Nā­ves pilsēta.

19 Lira un viņas nāve

ES SADUSMOJOS UZ SAVU DRAUGU; ES SAVAS DUSMAS IZTEICU, UN TĀS PĀRGĀJA.

VILJAMS BLEIKS

Starp krāsmatām dažviet bija aizdedzināti ugunskuri. Pilsētas plā­nojums bija haotisks te nebija ielu, laukumu un klajumu; laukumi bija tikai vietās, kur bija sabrukusi kāda celtne. Visam pāri vēl slējās dažas baznicas vai sabiedriskas ēkas, jebšu to jumti bija caurumaini vai sienas saplaisājušas, un vienā vietā viss portiks sabrucis uz savām kolonnām. Starp akmens ēku karkasiem sarežģītā juceklī mētājās graustu un būdu jumtu sijas, samīcītas degvielas kannas vai ce­pumu kārbas, saplēstas polietilēna strēmeles un saplāk­šņu vai kokšķiedras plašu atliekas.

Veļi, kas bija nākuši reizē ar viņiem, steidzās uz pilsē­tas pusi, un no visām pusēm to nāca aizvien vairāk tik daudz, ka viņi atgādināja uz caurumu plūstošus grau­diņus smilšu pulkstenī. Veļi devās tieši iekšā nolaistajā, nekārtīgajā pilsētā, it kā skaidri zinātu, kurp iet, un Lira ar Viļu jau grasījās viņiem sekot, bet tad viņus apturēja.

No ielāpaino durvju ailes iznāca kāds stāvs, teikdams: Pagaidiet, pagaidiet!

Aiz tā blāzmoja nespodra gaisma, un nebija viegli izšķirt runātāja vaibstus, taču bērni saprata, ka velis tas nav. Viņš bija tāds pats kā viņi dzīvs. Tas bija kalsns cil­vēks un varēja būt jebkura vecuma, ģērbies pelēcīgā, noplīsušā darba uzvalkā; rokā viņš turēja zīmuli un ar

saspraudi saspraustu papīru žūksni. Ēka, no kuras viņš bija iznācis, izskatījās pēc reti apmeklēta pierobežas mui­tas posteņa.

-    Kas šī ir par vietu? jautāja Vils. Un kāpēc mēs nedrīkstam iet iekšā?

-    Jūs neesat miruši, vīrietis gurdi atbildēja. Jums jāgaida aizkavēšanas zonā. Ejiet tālāk pa ceļu pa kreisi un nododiet šos dokumentus ierēdnim pie vārtiem.

-    Bet piedodiet, ser, teica Lira. Ceru, ka neiebildīsiet, ja pajautāšu: kā mēs esam tikuši tik tālu, ja neesam miruši? Jo šī taču ir Nāves zeme, vai ne?

-    Šī ir tās priekšpasaule. Dažreiz kļūdas dēļ te nonāk dzīvie, bet viņiem jāgaida aizkavēšanas zonā, iekams var doties tālāk.

-    Cik ilgi jāgaida?

-    Līdz viņi nomirst.

Vilam sareiba galva. Redzēdams, ka Lira grasās strī­dēties, viņš pasteidzās runāt, iekams viņa bija paguvusi bilst kādu vārdu: Vai varat tikai paskaidrot, kas pēc tam notiek? Gribēju vaicāt: vai tie veļi, kas šeit ierodas, vai viņi šajā pilsētā paliek uz visiem laikiem?

-   Nē, nē, — ierēdnis noliedza. Šī ir vienkārši tranzīta osta. Viņi ar kuģi dodas pāri.

-   Uz kurieni? jautāja Vils.