Dzintara tālskatis

-    Mēs gribam iet un to noskaidrot, teica Lira. Un nu, kad esam jums to pastāstījuši, es paņemšu jūsu mag­netīta rezonatoru.

Viņa izstiepa plaukstu, un leopards Panteleimons piecēlās, lēni šūpodams asti, tā uzsverot viņas prasību. Taielijs nosvieda no muguras saini un ielika viņas plauk­stā. Tas bija pārsteidzoši smags; Lirai, protams, tas ne­bija apgrūtinoši, taču viņa apbrīnoja vīriņa spēku.

-   Un kā jums šķiet, cik ilgu laiku šī ekspedīcija prasīs? kavalieris jautāja.

-    Mēs nezinām, Lira viņam atbildēja. Mēs par to neko nezinām, neko vairāk kā jus. Mēs vienkārši tur aiz­iesim, un tad jau redzēs.

-    Vispirms, — Vils sacīja, — mums jāsadabū ūdens un mazliet vairāk pārtikas kas tāds, ko būtu viegli nest. Tāpēc es gribu atrast tādu pasauli, kur pārtiku varētu sadabūt, un pēc tam mēs iesim.

Taielijs un Salmekija apsegloja savas spāres un lidoju­mam gatavas turēja tās uz zemes. Lielie kukaiņi bija nepacietīgi tie gribēja lidot, bet jātnieki bija nesatri­cināmi. Lira, pirmo reizi ieraudzīdama spāres dienas gaismā, pamanīja, cik ārkārtīgi smalki ir pelēkie zīda groži, sudrabotie kāpšļi un sīciņie segliņi.

Vils paņēma nazi, un viņam uznāca milzīgs kārdinā­jums nokļūt pašam savā pasaulē: viņam vēl bija kredīt­karte, viņš varētu nopirkt ierasto ēdienu, viņš pat varētu piezvanīt pa telefonu Kūperes kundzei un apvaicāties par māti…

Nazis griezīgi iešņirkstējās, kā pa raupju akmeni vel­kot naglu, un zēnan gandrīz apstājās sirds. Ja viņš atkal salauztu asmeni, visam būtu beigas.

Pēc dažiem mirkļiem viņš mēģināja vēlreiz. Ta vietā, lai censtos nedomāt par māti, viņš sev sacīja: Jā, es zinu, ka vina tur ir, bet, to darot, labāk skatīšos uz citu pusi…

Un šoreiz izdevās. Vils atrada jaunu pasauli un vilka ar nazi, veidodams spraugu, un drīz vien viņi visi stāvēja vietā, kas izskatījās pēc kārtīga pārticīgas fermas pagal­ma kāda ziemeļu zemē, kas līdzinājās Holandei vai Dā­nijai. Ar akmens plāksnēm izliktais pagalms bija izslau­cīts tīrs, un bija atvērta rinda staļļu durvju. Debesīs caur dūmaku neskaidri spīdēja saule, gaisā jautās deguma smaka un vēl kaut kas nepatīkamāks. Nedzirdēja nevie­nas skaņas, kas liecinātu, ka tuvumā dzīvo cilvēki, taču no staļļiem nāca skaļa dūkoņa, tik aktīva un sparīga, ka izklausījās pēc mašīnas.

Lira aizgāja paskatīties, bet tūlīt atgriezās pavisam bāla.

-   Tur ir četri… aizlikusi plaukstu mutei priekšā, viņa apspieda vēmienu, četri beigti zirgi. Un miljons mušu…

-   Paskaties, Vils teica norīstīdamies, vai varbūt la­bāk ne.

Vils rādīja uz avenājiem, kas norobežoja sakņu dārzu. Viņš tikko bija ieraudzījis no biezākā krūmājā rēgojamies vīrieša kājas, vienu apautu un otru ne.

Lira negribēja to redzēt, bet Vils aizgāja paskatīties, vai vīrietis vēl ir dzīvs un vai viņam nav vajadzīga palīdzība. Viņš atgriezās, izskatīdamies satraukts, un purināja galvu.

Abi spiegi jau bija pie fermas mājas durvīm, kas bija līdz galam vaļā.

Taielijs atsteidzās atpakaļ, teikdams: Te smaržo labāk, un tad metās atpakaļ pāri slieksnim, kamēr Sal­mekija turpināja izlūkot saimniecības ēkas.

Vils sekoja kavalierim. Viņš atradās lielā kvadrātveida virtuvē, vecmodīgā telpā ar baltu porcelānu koka trauku skapī, ar noberztu priedes galdu un pavardu, uz kura stā­vēja auksts, melns katls. Nākamajās durvīs bija pielieka­mais kambaris: tur divi ar āboliem pilni plaukti pildīja ar smaržu visu telpu. Klusums šķita nomācošs.

Lira klusi jautāja: Vil, vai šī ir Nāves zeme?

Viņam bija iešāvusies prātā tā pati doma. Taču zēns teica: Nē, es tā nedomāju. Tā ir viena no pasaulēm, kurās mēs agrāk neesam bijuši. Zini, paņemsim tik daudz, cik spējam panest. Te ir tāda kā rudzu maize, tā būs laba ir viegla -, un te ir siers…

Kad viņi bija paņēmuši tik, cik spēja panest, Vils iemeta lielā priedes koka galda atvilktnē zelta monētu.

-    Nu? Lira jautāja, redzēdama, ka Taielijs savelk uz­acis. Cilvēkam vienmēr jāsamaksā par to, ko viņš paņem.

Tobrīd pa sētas durvīm ieradās Salmekija, nolaizda­mās uz galda ar savu zilzaļi vizošo spāri.

-   Tur nāk vīri, viņa teica, kājām, ar ieročiem. Viņi ir tikai piecu minūšu gājiena attālumā. Un tālāk aiz lau­kiem deg ciemats.

Kamēr viņa runāja, kļuva dzirdami zābaku soļi uz grants, pavēloša balss un metāla šķindoņa.

-   Tad mums jāiet, Vils sacīja.

Viņš ar naža galu taustīja gaisu un tūlīt sajuta kaut ko gluži citu. Šķita, ka asmens slid pa kādu ļoti gludu virsmu, līdzīgu spogulim, un tad lēni iegrima tajā, līdz bija gatavs griezt. Taču tas sastapa pretestību, tādu ka biezu audumu, un, veicis iegriezumu, Vils pārsteiguma un uztraukumā mirkšķināja acis, pasaule, kuru viņš pavēra, vissīkāka­jās detaļās bija tāda pati, kurā viņi jau stāvēja.

-    Kas notiek? jautāja Lira.