Dzintara tālskatis

Taču pirms trim tūkstošiem gadu koki sāka slimot. Mēs uztraukti tos vērojām un rūpējāmies par tiem, tomēr re­dzējām, ka tie dod mazāk sēklu pogaļu, ka tiem nelaikā sāk birt lapas un daži nokalta pavisam senāk kaut kas tāds nenotika. Mūsu atmina neredz tam nekādu iemeslu.

Tas, protams, notika lēni, bet lēns ir ari mūsu dzīves ritms. Lidz jūsu atnākšanai mēs to nesapratām. Esam redzējuši tauriņus un putnus, tacu tiem nav gaismnes. Jebšu jūs škietat savāda, jums tā ir, taču jūs esat strauja un aša kā putni un tauriņi. Jūs saprotat, ka ir vajadzīgs kāds palīglīdzeklis, lai jūs ieraudzītu gaismni, un tūlīt no materiāliem, ko esam pazinuši jau tūkstosiem gadu, jūs pagatavojat instrumentu, ar kuru tas ir iespējams. Līdzās mums jūs domājat un rīkojaties putna ātrumā. Tā mums skiet, tāpēc mēs saprotam, ka mūsu dzīves ritms jums izliekas gauss.

Taču sis fakts ir mūsu cerība. Jūs varat saskatīt tādas lietas, ko mēs nevaram, jūs varat saskatīt tādas sakarī­bas, iespējas un alternatīvas, kas mums ir neredzamas, gluži tāpat kā jūs neredzējāt gaismni. Un, tā kā mēs neredzam veidu, kā izdzīvot, tad ceram, ka jūs to varētu saskatīt. Mēs ceram, ka jūs drīz atklāsit koku slimības cēloni un atradīsit iespēju tos atveseļot; mēs ceram, ka jūs izgudrosit līdzekli, kā tikt galā ar tulapi, kuri ir tik lielā skaitā un loti spēcīgi.

Un mēs ceram, ka jūs to varēsit izdarīt drīz, citādi mēs visi iesim bojā.

Pūli atskanēja piekrītoša un atzinīga murmināšana. Viņi visi lūkojās uz Mēriju, un viņa vairāk nekā jelkad jutās ka jaunā skolniece, uz kuru visi liek lielas cerības. Viņa jutās arī dīvaini glaimota: doma par sevi tik strauju un ašu kā putns bija jauna un patīkama, jo viņa sevi vienmēr bija uzskatījusi par gausu neveiksminieci. Bet reizē ar to atnāca sajūta, ka viņi to uztver briesmīgi apla­mi, ja redz viņu tādu; viņi nemaz nesaprot varbūt viņa nemaz nespēs šo izmisīgo cerību piepildīt.

Taču vajadzēja. Viņi gaidīja.

Satamaks, Mērija teica, mulefa, jūs man uztica­ties, un es darīšu visu, kas būs manos spēkos. Jūs esat bi­juši laipni, jūsu dzīve ir laba un skaista, un es loti cen­tīšos jums palīdzēt. Tagad es esmu redzējusi gaismni, zinu, kas tā ir un ko es daru. Paldies par uzticēšanos man.

Viņi māja ar galvām, murmināja un glaudīja Meriju ar snuķiem, kad viņa nokāpa zemē. Mēriju biedēja tas, ko viņa bija piekritusi darīt.

Tajā pašā mirklī slepkava-priesteris tēvs Gomess Čita­gaces pasaulē kalnos kāpa augšup pa nelīdzenu taku starp līkiem olīvkoku stumbriem. Vakara gaisma slīpi krita caur sudrabotajām lapām, un gaiss bija pilns cir­ceņu un cikāžu radītu trokšņu.

Sev priekšā viņš redzēja mazu, vīnogulājiem apaugušu mājiņu, pie kuras blēja kaza un caur pelēkiem akmeņiem strūkloja avots. Mājiņai blakus kāds večuks visu vērību bija pievērsis kādam darbam, un veca sieviņa veda kazu uz soliņa un spaiņa pusi.

Ciemā viņam bija teikuši, ka sieviete, kuru viņš izse­koja, gājusi pa šo ceļu un runājusi par kāpšanu kalnos. Varbūt šis vecais pāris bija viņu redzējis? Varbūt te vis­maz varēs nopirkt sieru un olīvas un padzerties avota ūdeni. Tēvs Gomess bija pieradis pie diezgan pieticīgas dzīves, un laika viņam bija atliku likām.

18 Nāves priekšpasaule

JA TAS BUTU IESPĒJAMS, MĒS TAČU VARĒTU NOTURĒT KĀDU DIVU DIENU APSPRIEDI AR NĀVI…

DŽONS VEBSTERS

Lira bija nomodā vēl pirms ausmas. Panteleimons pie viņas krūtīm dre­binājās, un, kad gaisma sāka svīst un krā­sot debesis pelēkas, viņa piecēlās, lai pa­staigādamās sasildītos. Lira nekad nebija pazinusi tādu klusumu, pat sniegotajā Arktikā ne; nejuta pat vēja pusmiņu, un jūra bija pavisam mierīga, smiltis neskara ne mazākais vil­nītis; pasaule šķita karajamies starp ieelpu un izelpu.

Vils gulēja, savilcies čokurā un cieši aizmidzis, ar gal­vu uz mugursomas, lai sargātu nazi. No viņa pleca bija noslīdējis apmetnis, un meitene Vīlu apsedza, iztēloda­mās, ka piesargās no viņa dēmona un ka tas kaķa veidolā ir saritinājies tieši tāpat kā pats Vils. "Tara kaut kur tepat vien jābūt," viņa domaja.

Nesdama vēl miegaino Panteleimonu, viņa aizgāja no Vila un apsēdās smilšu kāpas nogāzē mazu gabaliņu nos­tāk, lai viņu balsis zēnu nepamodinātu.

-   Tie mazie ļautiņi, Panteleimons ieteicās.

-   Man viņi nepatīk, Lira noteikti sacīja. Uzskatu, ka mums būtu jātiek no viņiem prom, cik drīz vien varam. Do­mājams, ja mēs viņus iemānītu, piemēram, tīklā, Vils varētu izgriezties cauri, logu atkal aizvērt un viss mēs būtu brīvi.

-   Mums nav ne tīkla, dēmons teica, — ne ari kā cita. Lai vai kā, varu saderēt, ka viņi nav tik dumji. Viņš mūs patlaban vēro.