Dzintara tālskatis

-    Es jautāju aletiometram, Lira stāstīja, — un tas vēstīja, ka mums nevajagot lavīties prom no mazajiem ļautiņiem, jo viņi mums izglābšot dzīvību. Tā ka varbūt mēs esam viņiem piekalti.

-   Vai esi viņiem stāstījusi, ko mēs grasāmies darīt?

-    Nē! Un arī nestāstīšu. Iemesls ir tāds, ka vīriņš pa savu runājamo krāmu to tūlīt pavēstīs lordam Ezrielam, viņš tūlīt būs klāt un mūs apturēs, tāpēc vienkārši iesim un, viņiem dzirdot, par to nerunāsim.

-    Viņi tomēr ir spiegi, Vils uzsvēra. Viņi noteikti māk labi noklausīties un paslēpties. Tāpēc varbūt labāk to vispār nepieminēsim. Mēs paši zinām, kurp ejam. Tāpēc vienkārši iesim un par to nerunāsim, un viņiem vajadzēs ar to samierināties un nākt līdzi.

-   Šobrīd viņi mūs nevar dzirdēt. Viņi ir par daudz tālu. Vil, es pajautāju arī, kā mums tur nokļūt. Aletiometrs vēstīja vajagot vienkārši sekot nazim, un viss.

-   Izklausās viegli, viņš teica. Taču varu derēt, ka tā nav. Vai tu zini, ko man teica Joreks?

-    Nē. Viņš teica kad es aizgāju atvadīties -, viņš teica, ka tev tas būšot ļoti grūti, bet, pēc viņa domām, tu to spēšot. Bet Joreks nepateica, kāpēc…

-    Nazis salūza tāpēc, ka es domāju par savu māti, Vils paskaidroja. Tāpēc man viņa jāizmet no prāta.

Bet… Tas ir tāpat, kad kāds saka: "Nedrīkst domāt par krokodilu," bet tu domā, tu nevari tur neko darīt…

-    Nu, viņnakt tu izgriezies cauri tīri tā nekas, — Lira teica.

-    Jā-a, laikam gan tāpēc, ka biju noguris. Labi, gan redzēsim. Vienkārši sekot nazim?

-   Tas ir viss, ko aletiometrs pavēstīja.

-   Tādā gadījumā mēs varētu iet tūlīt. Vienīgi nav atli­cis necik daudz ēdamā. Mums vajadzētu kaut ko samek­lēt un paņemt līdzi: maizi, augļus vai ko citu. Tāpēc vis­pirms es uzmeklēšu tādu pasauli, kur var dabūt barību, un tad sāksim meklēt, kā pieklājas.

-   Labi, Lira piekrita gluži apmierināta, ka var atkal kustēties kopā ar Panu un Viļu, dzīva un nomodā.

Viņi devās atpakaļ pie spiegiem, kuri ar savām man­tām uz muguras modri sēdēja blakus nazim.

-    Mēs gribētu zināt, ko esat nodomājuši, Salmekija sacīja.

-    Mēs šā vai tā neiesim pie lorda Ezriela, Vils pa­ziņoja. Mums vispirms jādara kaut kas cits.

-    Un vai pateiksiet mums, kas tas ir, jo ir skaidrs, ka mēs nevaram jūs no tā atturēt?

-    Nē, — atbildēja Lira, tāpēc ka jūs uzreiz iesiet un pastāstīsiet viņiem. Jums jānāk līdzi, nezinot, kurp mēs ejam. Protams, jūs vienmēr varat atteikties un atgriez­ties pie viņiem.

-   Nekādā ziņā, Taielijs teica.

-   Mēs vēlamies kaut kādu garantiju, — Vils teica. Jūs esat spiegi, tāpēc esat spiesti būt negodīgi, tas ir jūsu amats. Mums jāzina, ka varam jums uzticēties. Vakar va­karā visi bijām par daudz noguruši un nespējām par to domāt, bet nekas jūs nekavē nogaidīt, līdz esam aiz­miguši, un tad iedzelt, padarot mus bezpalīdzīgus, un nosūtīt ziņu lordam Ezrielam pa to magnetīta riku. Jūs to viegli varētu izdarīt. Tāpēc mums vajadzīga pienācīga garantija, ka tā nenotiks. Ar solījumu vien nepietiek.

Dzirdot šo sava goda nomelnojumu, abi Gallivespiāni dusmās drebēja.

Taielijs valdīdamies teica: Vienpusīgas prasības mēs nepieņemam. Jums kaut kas jādod apmaiņā. Jums jāpa­stāsta par saviem nodomiem, un pēc tam es magnetīta rezonatoru nodošu jūsu glabāšanā. Jums tas būs man jāiedod, kad gribēšu nosūtīt ziņu, taču jūs vienmēr zinā­siet, kad tas notiks, un mes to nevarēsim lietot bez jūsu piekrišanas. Tā būs mūsu garantija. Un tagad pastāstiet mums, kurp un kāpēc ejat.

Vils un Lira apmainījās apstiprinošiem skatieniem.

-    Labi, Lira piekrita. Tas ir godīgi. Tāpēc mēs pa­teiksim: mēs ejam uz Nāves zemi. Mēs nezinām, kur tā ir, bet nazis atradis. Tas ir tas, ko mēs grasāmies darīt.

Abi spiegi neticīgi vērās viņā vaļējām mutēm.

Tad Salmekija samirkšķināja acis un teica: Tam, ko jūs sakāt, nav jēgas. Nāve ir nāve, tas ir viss. Nekādas Nāves zemes nav.

-   Es arī tā kādreiz domāju, Vils sacīja. Taču tagad neesmu par to drošs. Ar nazi vismaz varēsim to no­skaidrot.

-    Bet kāpēc?

Lira paskatījās uz Viļu un redzēja, ka viņš pamāj ar galvu.

-    Nu, viņa teica, pirms es satiku Viļu, sen pirms tam, kad biju aizmigusi, es kādu draugu pakļāvu bries­mām, un viņu nogalināja. Man šķita, ka es viņu glābju, taču visu padarīju vēl ļaunāku. Kad biju aizmigusi, es par viņu sapņoju un domāju: varbūt es varētu to gandarīt, ja dotos tur, kur ir viņš, un palūgtu piedošanu? Un Vils grib atrast savu tēvu, kurš nomira tieši tad, kad Vils viņu bija at­radis. Redziet, lords Ezriels par to nedomā, un ari Koulteres kundze ne. Ja mēs aizietu pie lorda Ezriela, mums būtu jādara tas, ko grib viņš, bet viņam Rodžers nav prātā, tas ir mans draugs, kurš nomira -, viņam tas ir vienalga. Taču man tas ir svarīgi. Mums. Tas ir tas, ko mēs gribam darīt.

-   Bērns, sacīja Taielijs, kad mes nomirstam, viss ir galā. Citas dzīves nav. Tu esi redzējusi nāvi. Tu esi re­dzējusi līķus un esi redzējusi, kas notiek ar dēmonu, kad iestājas nāve. Tas izgaist. Kas gan vēl paliek, lai pēc tam dzīvotu tālāk?