Dzintara tālskatis

izbijušies. Viņas balss skanēja klusi un izteiksmīgi, zem skaidrajiem virstoņiem jautās smieklu un laimes strāvas. Visā savā mūžā, cik Lira spēja atcerēties, viņai neviens nebija lasījis priekšā pirms gulētiešanas, neviens nebija stāstījis pasakas vai dziedājis šūpuļdziesmiņas, pirms noskūpstīja un nodzēsa gaismu. Bet nu meitene piepeši nodomāja: ja vispār būtu tāda balss, kas mīļi ieskautu drošība un siltumā, tā līdzinātos lēdijas Salmekijas bal­sij, un sirdī Lira sajuta vēlēšanos aijāt, mierināt un dzie­dāt tieši šādā balsī, ja viņai pašai reiz būtu bērns.

-   Labi, Lira sacīja un juta, ka rīkli kaltē slāpes, tāpēc norija siekalas un nodrebinājās.

-   Tad jau redzēsim, lēdija teica un griezās atpakaļ.

Apēduši plāno, sauso maizi un padzēruši rūgto tēju -

tas bija viss, ko šie ļaudis varēja piedāvāt, viņi pateicās saviem saimniekiem, paņēma mugursomas un tūlīt devās cauri būdiņu pilsētai uz ezera krastu. Lira skatījās apkārt pēc savas nāves, un, bez šaubām, tur jau tā pieklājīgi gāja mazu gabaliņu pa priekšu; tuvāk nākt nāve negribēja, lai gan nemitīgi skatījās atpakaļ, vai viņi seko.

Diena bija nomākusies un miglaina. Tas drīzāk bija mijkrēslis, nevis dienas gaisma; no ceļa dubļainajām peļ­ķēm drūmi cēlās maldu tēli un miglas vāli, kā bezcerīgi mīlētāji glauzdamies pie kabeļiem virs ceļinieku galvām. Cilvēkus nemanīja, tikai dažas nāves; spāres miklajā gaisā slīdēja, it kā būtu sastiprinātas kopā ar neredza­miem pavedieniem, un acīm bija prieks vērot tās košās krāsās zibināmies turp un atpakaļ.

Necik ilgi, un viņi, sasnieguši apmetnes robežu, tur­pināja ceļu gar lēno straumi caur sarainiem, kailiem krūmiem. Reizi pa reizei, iztraucējuši kādu abinieku, viņi izdzirda griezīgu kurkstēšanu vai šļakstu, taču vienīgā radība, ko gājēji ieraudzīja, bija krupis tik liels kā Vila pēda -, dzīvnieks spēja vien ar smagu plakšķi nokrist uz sāpošajiem sāniem, it kā būtu stipri ievainots. Krupis gulēja šķērsām, centās tikt prom no takas un skatījās uz viņiem, kā domādams, ka ceļinieki grib darīt tam pāri.

-   Butu žēlsirdīgi krupi nogalināt, Taielijs teica.

-    Kā jūs to zināt? Lira iebilda. Tam varbūt tomēr patīk dzīvot, neraugoties uz visu.

-    Nonāvēdami mēs to paņemtu sev līdzi, sacīja Vils. Krupis grib palikt šeit. Esmu izdzēsis gana daudz dzī­vību. Pat gulēt netīrā stāvoša ūdens peļķē varbūt ir labāk nekā būt beigtam.

-   Bet ja tam sāp? jautāja Taielijs.

-    Ja krupis spētu to pateikt, mēs zinātu. Bet, tā kā viņš to nevar, es negrasos to nogalināt. Tā mēs ņemtu vērā savas izjūtas, ne krupja.

Viņi gāja tālāk. Necik ilgi, un, kaut gan migla kļuva vēl biezāka, soļu skaņa mainījās, un tas nozīmēja, ka tu­vumā ir atklāta vieta. Panteleimons bija lemurs ar tik lielām acīm, kādas vien viņš spēja izveidot, un kļāvās pie Liras pleca, spiezdamies viņas miglas pērļainajos matos, skatīdamies visapkārt un neredzēdams neko vairāk kā meitene pati. Un tomēr viņš nemitējās drebēt.

Piepeši viņi visi izdzirdēja sīku vilnīšu troksni. Tas bija kluss, bet ļoti tuvu. Pie bērniem atgriezās spāres ar saviem jātniekiem, un Panteleimons pielīda pie Liras krūtīm, bet viņa un Vils pievirzījās viens otram tuvāk, uzmanīgi sperdami soļus pa dūņaino taku.

Un tad viņi atradās krastā. Tieši priekšā mierīgi gulēja eļļains, putains ūdens, šad tad apātiski uzšļākdams oļiem pa mazam vilnītim.

Taka pagriezās pa kreisi, un mazliet tālāk pāri ūdenim nedroši pacēlās koka muliņš, drīzāk līdzīgs miglas sabie­zējumam nekā cietam objektam. Pāļi bija satrunējuši, dēļi klāti ar zaļām gļotām, un nekā vairāk tur nebija, nekā; taka beidzās tur, kur sākās muliņš, un, kur beidzās muliņš, tur sākās migla. Liras nāve, vadīdama viņus uz turieni, paklanījās Lirai un, spērusi soli miglā, pazuda, iekams viņa paguva pajautāt, ko darīt tālāk.

-   Ieklausieties, Vils teica.

Uz neredzamā ūdens jautās lēna skaņa: koka čīkstoņa un klusi, ritmiski šļaksti. Vils uzlika roku nazim pie jos­tas un piesardzīgi devās uz priekšu pa trūdošajiem dē­ļiem. Lira sekoja cieši aiz viņa. Spāres tupēja uz diviem ar ūdenszālēm klātiem vertikāliem stabiem, izskatīdamās pēc heraldiskiem sargiem, un bērni stāvēja muliņa galā, plati ieplestām acīm skatīdamies miglā un slaucīdami no skropstām kondensējušās lāses. Varēja dzirdēt tikai lēnu čīkstēšanu un šļakstus, kas nāca tuvāk un tuvāk.

-   Neiesim! -Panteleimons čukstēja.

-   Jāiet, Lira viņam atčukstēja.

Viņa palūkojās uz Viļu. Zēna seja bija apņēmīga, nelo­kāma un dedzīga: viņš nenovērsīsies. Gallivespiāni Taielijs uz Vila, Salmekija — uz Liras pleca izturējās mierīgi un vēroja. Spāru spārni bija pērļaini no rasas, gluži kā zirnekļa tīkli, un brīdi pa brīdim tās tos aši sapurināja, jo lāses laikam tās apgrūtināja, domāja Lira. Viņa cerēja, ka Nāves zemē tām atradīsies barība.

Tad piepeši laiva bija klāt.