Dzintara tālskatis

Tā bija senatnīga airu laiva, apbružāta, ielāpaina un trūdoša; stāvs, kas to airēja, bija neiedomājami krietnos gados, ietinies maisaudekla mantijā un apsējies ar auklu, kropls un salīcis; viņa kaulainās plaukstas bija pastāvīgi saliektas ap airu turekļiem un miklās, blāvās acis dziļi iegrimušas pelēkās ādas krokās un rievās.

Palaidis vaļā airi, vecais vīrs pastiepa saliekto plauk­stu pēc dzelzs gredzena, kas bija iemontēts muliņa stūra staba. Ar otru roku viņš kustināja airi, lai laiva cieši piestātu pie dēļiem.

Runāt nebija vajadzības. Vils iekāpa pirmais, un tad pienāca Lira, lai arī kāptu laivā.

Bet laivinieks pacēla plaukstu.

-   Viņš ne, atskanēja skarbs čuksts.

-   Kurš ne?

Pastiepis pelēki dzeltenu pirkstu, viņš rādīja tieši uz Panteleimonu, kura sarkanbrūnais sermuliņa veidols tūlīt kļuva sermuļbalts.

-   Bet viņš ir es! Lira iesaucās.

-   Ja nāc tu, viņam jāpaliek.

-   Bet mēs nevaram! Mēs mirsim!

-   Vai tieši to tu nevēlies?

Un tad Lira pirmo reizi pa īstam saprata, ko viņa dara. Tās bija reālās sekas. Viņa stāvēja sastingusi, šausmās drebēdama, un saspieda savu mīļo dēmonu tik cieši, ka viņš sāpēs iesmilkstējās.

-    Viņiem… Lira bezpalīdzīgi iesāka un tad apklusa: nebija godīgi aizrādīt, ka pārējiem trim nekas nav jāpamet.

Vils satraukti vēroja Liru. Viņa skatījās apkārt: uz ezeru, uz muliņu, uz nelīdzeno taku, uz dubļu peļķēm, ne­dzīvajiem un izmirkušajiem krūmiem… Viņas Pans viens pats šeit: kā viņš spēs dzīvot bez viņas? Dēmons drebēja viņas blūzē, piespiedies kailajai miesai, viņa kažokam bija vajadzīgs meitenes siltums. Neiespējami! Nemūžam!

-   Ja tu nāc, viņam jāpaliek, laivinieks vēlreiz atkār­toja.

Lēdija Salmekija viegli paplikšķināja grožus, un viņas spāre nolidoja no Liras pleca un apmetās uz laivas malas;

Taielijs viņai pievienojās. Viņi kaut ko teica laiviniekam. Lira viņus vēroja ar tādu skatienu, ar kādu notiesāts cietumnieks vēro sarosīšanos tiesas zāles dibenplānā vai tur nenāk ziņnesis ar apžēlošanas vēsti.

Laivinieks pieliecās paklausīties, tad papurināja galvu.

-   Nē, viņš teica. Ja meitene nāk, tad viņam jāpaliek.

Vils iebilda: Tas nav pareizi. Mums nav jāatstāj daļa

no sevis. Kāpēc tas jādara Lirai?

-Ak, jums taču arī tas jadara, laivinieks sacīja. Tā ir viņas nelaime, ka viņa var redzēt un sarunaties ar to daļu, kas jāatstāj. Jūs to neapjautīsiet, kamēr nebūsiet uz ūdens, un tad jau būs par vēlu. Bet jums visiem jāat­stāj te daļa no sevis. Nāves zemē nepieņem tādus kā viņš.

Nē, Lira domāja, un Panteleimons domaja kopā ar viņu: Mēs negājām caur Bolvangaru, lai tā notiktu, nē. Kā mēs viens otru atkal atradīsim?

Un viņa atkal atskatījās uz netīro un drūmo krastu, tik nemīlīgu un slimību un indes nolādētu, un domāja par savu dārgo Panu, savas sirds sabiedroto, kas vientuļš tur gaidīja, vērodams, kā viņa nozūd miglā, un viņai uznāca raudu lēkme. Liras vētrainie šņuksti nekur neatbalsojās, jo tos absorbēja migla, bet visgarām krastam neskaitāmos dīķos un sēkļos, nožēlojamos nolauztu koku celmos savai­notas radības, kas tur slēpās, dzirdēja meitenes sirds klie­dzienu un pieplaka mazliet ciešāk zemei, bīdamies no tik kaislīgām jūtam.

-    Ja viņš varētu nākt… Vils iesaucās, izmisīgi vēlē­damies izbeigt Liras žēlabas, bet laivinieks purināja galvu.

-   Viņš var iekāpt laivā, bet, ja viņš to darīs, laiva pa­liks tepat, viņš teica.

-   Bet kā Lira viņu atkal atradīs?

-   Es nezinu.

-   Vai tad, kad dosimies prom, mēs atgriezīsimies pa šo pašu ceļu?

-   Prom?

-    Mēs grasāmies atgriezties. Mēs grasāmies doties uz Nāves zemi un atgriezties no tās.

-   Ne pa šo ceļu.

-   Tad pa kādu citu, bet mēs atgriezīsimies!

-    Esmu vedis miljonus, bet atgriezies nav neviens.

-    Tad mēs būsim pirmie. Mēs atradīsim izeju. Un, tā kā mēs grasāmies to darīt, esiet tik laipns, laiviniek, esiet iejūtīgs, ļaujiet ņemt līdzi viņas dēmonu!

-    Nē, laivinieks noliedzoši purināja savu mūžseno galvu. Šis likums nav pārkāpjams. Tas ir tāds likums ka šis… Viņš pārliecās pār malu un pasmēla riekšavu ūdens, tad, sašķiebis plaukstu, ļāva tam atkal izlīt. Li­kums, kas liek ūdenim atgriezties ezerā, tas līdzinās tam. Es nevaru pašķiebt roku un likt ūdenim lidot aug­šup. Tāpat es nevaru vest viņas dēmonu uz Nāves zemi. Vai nu meitene nāk, vai nenāk, bet viņam jāpaliek.

Lira neko nevarēja redzēt: viņas seja bija paslēpta Panteleimona kaķa kažokā. Vils redzēja, ka Taielijs no­kāpj no savas spāres un gatavojas lēkt uz laivinieku, un viņš pa pusei piekrita spiega nolūkam, bet vecais vīrs bija to redzējis un pagrieza savu seno galvu, teikdams:

-   Cik gadsimtus, jūsuprāt, esmu pārcēlis ļaudis uz Nā­ves zemi? Vai jūs domājat — ja kāds mani varētu ievainot, tas jau nebūtu noticis? Vai jūs domājat, ka cilvēki, kurus es vedu, ar prieku dodas man līdzi? Viņi pretojas un kliedz, viņi cenšas mani uzpirkt, viņi draud un cīnās, bet nekas nelīdz. Jūs nevarat mani ievainot dzeliet, ja gri­bat. Labāk nomieriniet bērnu viņa nāk; neliecieties ne zinis par mani.