Dzintara tālskatis

Bērni mierīgi stāvēja un klausījās. Vienīgo skaņu izrai­sīja nebeidzama ūdens pilēšana no lapām, un, paskatoties augšup, viņi juta pāris lāšu auksti nokrītam uz vaigiem.

-   Te nevar palikt, Lira teica.

Cieši kopā turēdamies, viņi devās prom no piestātnes uz sienas pusi. Gigantiski akmens bloki, zaļi no vecām dūņām, miglā slējās augstāk, nekā viņi varēja saredzēt. Un nu jau viņi bija pienākuši tuvāk un varēja dzirdēt kliedzienus aiz sienas, lai gan šķita neiespējami noteikt, vai tās ir cilvēku balsis: spalgi, sērīgi kliedzieni un žēla­bainas gaudas cēlās gaisā kā medūzu taustekļi ūdenī, darot sāpes, kur vien tie pieskārās.

Te ir durvis, sacīja Vils aizsmakušā, saspringtā balsī.

Tās bija apbružātas koka sāndurvis zem akmens plāt­nes. Iekams Vils paguva pacelt roku un tās pagrūst, pa­visam tuvu blakus atskanēja viens no tiem spalgajiem, skarbajiem kliedzieniem, griezdams ausīs un briesmīgi viņus pārbiedēdams.

Gallivespiāni acumirklī uzšāvās gaisā, spārēm atgādi­not mazus kara zirdziņus, kas nepacietīgi grib doties kauja. Bet tas, kas lidoja lejup, ar rupju spārna vēzienu pasita tās sānis, pēc tam smagi nosēzdamies uz dzegas plātnes tieši virs bērnu galvām. Taielijs un Salmekija sa­ņēmās un izlīdzināja sašķiebtos seglus.

Šis radījums bija milzīgs putns grifa lielumā ar sievie­tes seju un krūtīm. Vils šim līdzīgus radījumus bija re­dzējis bildes, un, tiklīdz viņš spēja to skaidri saskatīt, zē­nam uzreiz prātā ienāca vārds "harpija". Tās seja izska­tījās gluda un bez grumbām, bet vecāka par jebkuras raganas seju: harpija bija redzējusi aizritam gadu tūk­stošus, un to nežēlība un posts bija izveidojis šos naidpilnos vaibstus. Bet, kad ceļotāji viņu ieraudzīja skaidrāk, harpija izrādījās vēl atbaidošāka. Tās acu dobumos bija sarecējušas pretīgas gļotas, un sarkanās lūpas bija klātas ar apkaltušām krevelēm, it kā viņa pastāvīgi vemtu ve­cas asinis. Harpijas savēlušies, netīrie mati nokarājās lidz pleciem; robainie nagi nikni tvarstīja akmeni; spēcīgie, tumšie spārni bija sakļauti uz muguras, un, viņai pakustoties, ik reizi uzvēdīja trūdu smaka.

Vils un Lira, abi nelabas dūšas un sāpju mocīti, centās nostāties taisni uz skatīties viņai sejā.

-    Jūs taču esat dzīvi! harpija iesaucās skarbā, izsme­jošā balsī.

Vils sajuta, ka ienīst viņu un baidās no tās vairāk nekā no jebkuras jelkad redzētas būtnes.

-    Kas jūs esat? jautāja Lira, kurai harpija derdzās tieši tikpat ļoti kā Vilam.

Par atbildi harpija iekliedzās. Atvērusi muti, viņa vērsa trokšņa šalti tieši viņiem sejās tā, ka bērniem džinkstēja galvā un viņi gandrīz nokrita augšpēdus. Vils pieķērās Lirai, un viņi abi pieglaudās viens otram; briesmones kliedziens pārtapa mežonīgi dārdošos, zobgalīgos smiek­los, kuriem piekrastes miglā atsaucās citu harpiju balsis. Dārdošā, naidpilnā skaņa Vilam atsauca atmiņā bērnu nesaudzīgo nežēlību rotaļlaukumā, taču šeit nebija sko­lotāju, kas ieviestu kārtību, neviena, kam sūdzēties, un nebija arī, kur paslēpties.

Uzlicis plaukstu nazim pie jostas, Vils ieskatījās harpi­jai acīs, lai gan galvā dūca un no skaļā kliedziena bija uznācis reibonis.

-    Ja cenšaties mūs apturēt, zēns teica, tad labāk gatavojieties ne vien kliegt, bet arī cīnīties. Jo mēs ieiesim pa šīm durvīm.

Harpijas pretīgā, sarkanā mute atkal sakustējās, bet šoreiz tālab, lai savilktu lūpas tēlotā skūpstā.

Tad viņa sacīja: Tava māte ir viena. Mēs viņai uzsū­tīsim murgus. Mēs sapņos uz viņu kliegsim!

Vils nekustējās, jo ar acs kaktiņu redzēja lēdiju Sal­mekiju delikāti pārvietojamies pa zaru tur, kur tupēja harpija. Viņas spāri, kura plivināja spārnus, uz zemes pieturēja Taielijs, un tad notika divas lietas: lēdija uzlēca harpijai un pagriezās, lai iedurtu dzeloni dziļi radījuma zvīņainajā kājā, un Taielijs palaida spāri, lai ta lido aug­šup. Ātrāk nekā sekundē Salmekija, apsviedusies riņķī, nolēca no zara, tieši mugurā savam elektrozilajam rumakam, un uzšāvās gaisā.

Dzēliena ietekme uz harpiju bija momentāna. Klusumu pāršķēla vēl viens kliedziens, daudz skaļāks par iepriek­šējo, un viņa kūla savus tumšos spārnus tik spēcīgi, ka Vils un Lira vējā sašūpojās. Taču harpija ar nagiem ieķerās akmenī, viņas seja dusmās kļuva tumši sarkana un mati uz galvas saslējās stāvus ka čusku mudžeklis.

Vils parāva Liru aiz rokas, un viņi abi mēģināja skriet uz durvīm, bet harpija nikni metās bērniem virsū un apstājās pikējumā tikai tad, kad Vils pagriezās un, aizgrūdis Liru sev aiz muguras, turēja paceltu nazi.

Gallivespiāni uzreiz metās harpijai virsū, aizšaudamies cieši gar viņas seju, un atkal aizlaidās prom, nepa­spēdami iedzelt, bet samulsinādami viņu tā, ka harpija, neveikli plivinot spārnus, gandrīz nogāzās zemē.

Lira iesaucās: Taielij! Salmekij! Rimstieties, rimstie­ties!