Dzintara tālskatis

Vils gandrīz nespēja uz to skatīties. Lira rīkojās nežē­līgāk nekā jebkad, nīzdama sevi, nīzdama savu rīcību, ciezdama par Panu, kopā ar Panu un Pana dēļ. Meitene pūlējās viņu nolikt uz aukstās takas, raisīdama viņa kaķa nagus no savām drēbēm, un raudāja un raudāja. Vils aizvēra acis: šī skaņa bija tik izmisuma pilna un ne­ciešama. Bridi pa brīdim Lira grūda savu dēmonu prom, un viņš vēl kliedza un mēģināja viņai pieķerties.

Lira varēja griezties atpakaļ.

Viņa varēja sacīt: nē, šī ir slikta doma, mums tas nav jādara.

Viņa varēja būt patiesa līdz sirds dziļumiem ar Panteleimonu viņu saistīja dziļa dzīvības saikne, viņa varēja likt to pirmajā vietā, varēja visu citu izmest no prāta…

Bet viņa nespēja.

Pan, vēl neviens to nav paveicis, Lira drebēdama čukstēja, bet Vils saka, ka mēs atgriezīsimies, un es zvēru, Pan, es tevi mīlu, es zvēru, ka mēs atgriezīsimies… es atgriezīšos… saudzē sevi, mans mīļais… tu būsi drošī­bā… mēs nāksim atpakaļ, un, ja man vajadzēs katru savu dzīves mirkli pavadīt, tevi meklējot, es to darīšu, es nerimšos, es nelikšos mierā, es ne… ak, Pan… mīļo Pan… man tas jādara, jādara…

Meitene aizgrūda savu dēmonu prom, un viņš sarūg­tināts, nosalis un pārbijies pieplaka pie dubļainās zemes.

Kādā dzīvniekā viņš patlaban iemiesojās, Vilam bija grūti pateikt. Viņš šķita ļoti mazs, lauvēns vai kucēns, kaut kas bezpalīdzīgs un uzvarēts, tik dziļās bēdās iegrimis radījums, ka drīzāk iemiesoja pašas skumjas nekā kādu būtni. Panteleimona acis nenovērsdamās raudzījās Liras sejā, un Vils redzēja, ka viņa cenšas neskatīties atpakaļ, nevairīties no vainas apziņas, un viņš apbrīnoja meitenes godīgumu un reizē ari drosmi, lai cik satriekts bija par viņu šķiršanos. Starp Liru un viņas dēmonu plūda tik daudz dzīvu strāvu, ka gaiss visapkārt šķita elektrizējies.

Un Panteleimons nevaicāja: "Kāpēc?" jo viņš zināja; un nejautāja, vai Lira Rodžeru mīl vairāk nekā viņu, jo zināja pareizo atbildi arī uz šo jautājumu. Dēmons sa­prata: ja viņš runās, Lira nespēs pretoties, tāpēc cieta klusu, lai nesāpinātu cilvēku, kurš viņu pameta, un nu viņi abi izlikās, ka tas nekas, ka necik ilgi, un viņi atkal būs kopā, un viss būs labi. Bet Vils zināja, ka mazā mei­tene rauj sev sirdi no krūtīm.

Tad Lira iekāpa laivā. Viņa bija tik viegla, ka laiva gandrīz nemaz nesašūpojās. Viņa apsēdās Vilam blakus un ne mirkli nenovērsa skatienu no Panteleimona, kas drebēdams stāvēja krastmalā pie muliņa; bet, kad laivi­nieks palaida vaļā dzelzs riņķi un pacēla airus, lai atgrūstu laivu, mazais dēmons-sunītis bezpalīdzīgi aiz­rikšoja līdz pašam muliņa galam, nadziņiem klusi knikšķot uz mīkstajiem dēļiem, un stāvēja vērodams, tikai vērodams, kamēr laiva peldēja prom un muliņš miglā kļuva aizvien bālāks, līdz izgaisa pavisam.

Tad Lira tik emocionāli iekliedzās, ka pat šajā miglas pasaulē atsaucās atbalss, taču tā, protams, nebija atbalss tur dzīvo zemē kliedza meitenes otra daļa, viņai dodoties uz Nāves zemi.

Mana sirds, Vil… — Lira ievaidējās un pieglaudās viņam, mitro seju saviebusi sāpēs.

Un tā piepildījās pareģojums, par ko Džordanas kole­džas priekšnieks bija teicis bibliotekāram: Lira izdarīs milzīgu nodevību, un tas viņu pašu briesmīgi sāpinās.

Bet arī Vils izjuta mokas un caur sāpēm redzēja, ka abi Gallivespiāni, pieķērušies viens otram tāpat kā viņš un Lira, cieš tieši tāpat.

Daļēji tās bija fiziskas sāpes. Likās, it kā dzelzs roka būtu sagrābusi sirdi un tiektos to izraut caur ribām, tāpēc viņš piespieda krūtīm plaukstas un veltīgi centās to saturēt. Tās bija daudz dziļākas un daudz ļaunākas nekā tās sāpes, ko vajadzēja ciest, zaudējot pirkstus. Bet mokas bija ari garīgas: kaut kas slepens un personisks bija izvilkts atklātībā tam tā nevajadzēja būt, un Viļu gandrīz pievārēja sāpju, kauna, baiļu un pašpārmetumu sajaukums, jo viņš pats to bija izraisījis.

Bija kas ļaunāks par to. Bija tā, it kā viņa prāts teik­tu: Nē, nenogaliniet mani, es esmu nobijies; nogaliniet labāk manu māti; viņa nav svarīga, es viņu nemīlu, un it kā māte dzirdētu viņu tā sakām un izliktos, ka nav dzirdējusi, lai tādējādi saudzētu dēla jūtas un savas mī­lestības pret viņu dēļ tik un tā piedāvātos būt viņa vietā. Vils jutās tieši tik slikti. Sliktāk justies nav iespējams.

Vils saprata, ka tas viss ir daļa no viņa dēmona: lai kāds šis dēmons bija, tas palika kopā ar Panteleimonu tajā saindētajā un vientulīgajā krastā. Šī doma Vilam un Lirai ienāca prātā reizē, un viņi saskatījās asaru pilnām acīm. Otro reizi mūžā, bet ne beidzamo, viņi savu izteik­smi saskatīja otra sejā.

Pret veicamo ceļojumu vienaldzīgs šķita vienīgi laivi­nieks un spāres. Lielie kukaiņi izskatījās ņipri un skaisti koši pat noturīgajā miglā un purinādami atbrīvoja plānos spārnus no mitruma; vecais vīrs savā maisaudekla ap­metnī liecās uz priekšu un atpakaļ, uz priekšu un atpakaļ, ar kailajām kājām atspēries pret dūņaini peļķaino grīdu.