Dzintara tālskatis

Spiegi iegrožoja savas spāres un aizslīdēja bērniem augstu virs galvām. Miglā pulcējās citi tumši apveidi, un gar krastmalu aizskanēja vairāk nekā simt harpiju ņirdzīgās klaigas. Pirmā harpija purināja savus spārnus un matus, izstaipīja pēc kārtas abas kājas un vingrināja nagus. Viņa nebija ievainota, un Lira to bija pamanījusi.

Gallivespiāni palaidelējušies metās atkal lejā uz Liras pusi, kura turēja izstieptas abas rokas, lai viņiem butu kur nolaisties. Salmekija saprata, ko Lira bija domājusi, un sacīja Taielijam: Viņai taisnība. Nezin kāpēc mēs viņu nevaram ievainot.

Lira ievaicājās: Lēdij, kā jūs sauc?

Harpija plati izpleta spārnus, un ceļotāji gandrīz no­ģība no derdzīgās maitas un puvuma smakas, kas vēdīja no viņas.

-    Bezvārde! viņa kliedza.

-    Ko jūs no mums gribat? Lira prasīja.

-    Ko jūs varat man dot?

-   Mēs varētu pastāstīt, kur esam bijuši, un varbūt jums tas šķistu interesanti es nezinu. Ceļā uz šejieni esam redzējuši daudz ko dīvainu.

-Ak tā, un jūs piedāvājaties man pastāstīt kādu stāstu.

-   Ja vēlaties.

-   Varbūt arī. Un tad?

-    Jūs varētu atļaut mums ieiet pa tām durvīm un sa­meklēt veli, pie kura mēs esam šeit ieradušies, es ceru, ka jūs to ļausiet šā vai tā. Ja jūs būtu tik laipna.

-   Nu pamēģiniet, Bezvārde piekrita.

Pat ar visu nelabo dūšu un sāpēm Lira jutās tā, it kā viņai nupat būtu iedalīts trumpja dūzis.

-    Klau, esi piesardzīga, Salmekija čukstēja, bet Liras domas jau traucās uz priekšu caur stāstu, kuru viņa bija stāstījusi iepriekšējā vakarā, veidojot, saīsinot, uzlabo­jot un papildinot: vecāku nāve; ģimenes dārglietas; kuģa avārija; izglābšanās…

-     Labi, viņa teica, noskaņodamās uz stāstīšanu, īstenība viss sākās jau tad, kad es biju zīdainis. Ziniet, mans tēvs un māte bija Ebingdonas hercogs un herco­giene, un viņi bija ļoti, ļoti bagāti. Man tēvs bija viens no karaļa padomniekiem, un pats karalis mēdza pie mums nākt ciemos ak, bez mitas! Viņi mūsu mežā gāja medīt.

Māja, kur esmu dzimusi, bija lielākā visos Anglijas dien­vidos. To sauca…

Bez kāda brīdinājuma kliedziena harpija, nagus izple­tuši, klupa Lirai virsū. Lira tomēr paguva izvairīties, lai gan viens nags aizķēra viņas galvu un izplēsa matu kušķi.

-   Mele! Mele! harpija brēca. Mele!

Briesmone atkal laidelējās riņķī, mērķēdama tieši Lirai sejā, bet Vils izņēma nazi un nostājās viņai ceļā. Bezvārde pasviedās sānis tieši laikā, un Vils grūda Liru uz durvju pusi, jo viņa bija sastingusi no šoka un bija pusakla asiņu, kas plūda pa seju, dēļ. Kur bija Gallives­piāni, Vilam nebija ne jausmas, taču harpija atkal lidoja viņiem virsū, niknumā un naidā kliegdama:

-   Mele! Mele! Mele!

Izklausījās, it kā viņas balss nāktu no visurienes, un šis vārds no lielās sienas atbalsojās miglā, klusināts un sagrozīts, tāpēc šķita, ka harpija izkliedz Liras vārdu, jo "Lira" un "mele" skanēja līdzīgi. [1]

Vils meiteni bija piespiedis sev klāt, saliecis plecus, viņš viņu sargāja un juta Liru pie savām krūtīm drebam un šņukstam, bet tad iedūra nazi durvju satrunējušajā kokā un ar ašu asmens vēzienu izgrieza atslēgu.

Tad viņš un Lira, un viņiem blakus spiegi uz savām šaudīgajām spārēm ieklupa veļu valstībā, iekams harpi­jas kliedzienus nemitējās atkārtot citas miglainajā krastā aiz viņiem.

22 Čukstētāji

BIEZAS KĀ RUDENS LAPAS, KAS SABIRUŠAS

STRAUTĀ VALOM BROŠĀ, KUR ETRURIEŠU ĒNAS AUGSTU PĀRSNIEDZ…

DŽONS MILTONS

Vispirms Vils Liru apsēdināja, pēc tam izņēma mazo burciņu ar asinssūnas ziedi un apskatīja brūci viņas galvā. Tā stipri asiņoja, kā jau skalpa ievainojums, taču nebija dziļa. Noplēsis krekla malai strēmeli, viņš to tīri izslaucīja un uzsmē­rēja vātij mazliet ziedes, cenzdamies ne­domāt par derdzīgi netīro nagu, kas ievainojumu bija radījis.

Liras acis bija blāvas, viņa pati pelnu pelēka.

-    Lira! Lira! Vils viņu saudzīgi sapurināja. Tagad nāc, mums jāiet.

Meitene nodrebēja un nedroši, bet dziļi ieelpoja; viņas acis, pilnas mežonīga izmisuma, pievērsās zēnam.

-   Vil, es to vairs nevaru es nevaru! Es nevaru stāstīt melus! Es domāju, ka tas ir ļoti viegli, bet man neizdevās tas ir viss, ko es protu, bet tas neizdevās!

-   Tas nav viss, ko tu proti. Tu taču proti nolasīt aletio­metru, vai ne? Nāc, palūkosim, kur esam! Pameklēsim Rodžeru.

Viņš palīdzēja Lirai piecelties, un viņi pirmo reizi pa­skatījās apkārt uz zemi, kur mīt veļi.

Viņi atradās lielā līdzenumā, kas iestiepās tālu miglā. Apgaismojums šeit bija blāva pašluminiscence; šķita, ka tā ir vienāda visur, jo nebija ne īstu ēnu, ne īstas gaismas, un viss šķita esam vienādā, nespodrā krāsā.

Šajā milzīgajā plašumā uz grīdas bija sastājušies pie­augušie un bērni veļu ļaudis -, tik daudz, ka Lira neap­

jauta to skaitu. Vismaz lielākoties viņi stāvēja, kaut gan daži sēdēja un daži apātiski vai aizmiguši gulēja. Ne­viens nestaigāja, neskraidīja un nerotaļājās, jebšu daudzi pagriezās, lai ar bailīgu ziņkāri plati ieplestajās acīs pa­skatītos uz jaunpienācējiem.

-    Veļi, Lira čukstēja. Šī ir tā vieta, kur viņi visi atrodas, visi, kas jebkad miruši…