Dzintara tālskatis

Veļi iekaisuši un rosīgi grūstījās, to acis mirdzēja un vaigi kaisa, it kā viņi būtu no ceļotājiem patapinājuši dzīvību.

Vils jautāja: Vai šeit ir kāds no manas pasaules, kurā cilvēkiem nav dēmonu?

Vājš veļu puisēns Vila vecumā palocīja galvu, un Vils pievērsās viņam.

-   Ak jā, skanēja atbilde. Mēs nesapratām, kas dē­moni tādi ir, bet jutām, kā ir bez viņiem. Šeit ir cilvēki no dažādām pasaulēm.

-   Es pazinu savu nāvi, stāstīja kāda meitene. Es to pazinu visu laiku, kamēr augu. Dzirdēdama, kā viņi runā par dēmoniem, es domāju, ka tie līdzinās mūsu nāvēm. Tagad man viņas pietrūkst. Es viņu nekad vairs nere­dzēšu. "Tas nu ir beidzies un pagājis," tie bija beidzamie vārdi, ko nāve man teica, un tad viņa aizgāja uz visiem laikiem. Kad viņa bija pie manis, es vienmēr zināju, ka blakus ir kāds, kam es varu uzticēties, kāds, kas zina, kurp es eju un ko daru. Bet nāves ar mani vairs nav. Es nezinu, kas kādreiz atkal var notikt.

-   Te nekad nekas nenotiks! kāds iesaucās. Nekad un nemūžam!

-   Tu to nezini, sacīja kāds cits. Viņi taču atnāca, vai ne? Neviens pats nedomāja, ka kaut kas tāds var notikt.

Viņš domāja Viļu un Liru.

-    Tas ir pirmais notikums, kas vispār te gadījies, teica kāds veļu zēns. Varbūt tagad šeit viss mainīsies.

-   Ko tu darītu, ja būtu iespējams izvēlēties? Lira jautāja.

-Atgrieztos augšā, pasaulē!

-   Vai pat tad, ja tu to varētu redzēt vēl tikai vienu reizi?

-   Jā! Jā! Jā!

-    Labi. Lai vai kā, man jāatrod Rodžers, Lira sacīja, aizrāvusies ar savu jauno ideju; taču vispirms tā bija jāizstāsta Vilam.

Bezgalīgajā līdzenumā neskaitāmā daudzumā lēni pār­vietojās veļi. Bērni to redzēt nevarēja, bet Taielijs un Sal­mekija, augšā lidodami, vēroja visus bālos, mazos silue­tus kustamies šī plūsma atgādināja milzīgu putnu vai ziemeļbriežu baru migrāciju. Tās centrā atradās abi bērni, kas nebija veļi; viņi droši kustējās uz priekšu, ne­vienu nevadīdami un nevienam nesekodami, bet šo kus­tību kaut kā virzīdami visu mirušo nolūkā.

Spiegi, kuru domas traucās vēl ātrāk nekā viņu straujie rumaki, apmainījušies skatieniem, nosēdināja spāres at­pūsties vienu otrai blakus uz kāda sausa, nokaltuša zara.

-   Vai mums ir dēmoni, Taielij? lēdija ievaicājās.

-   Kopš iekāpām tajā laivā, esmu juties tā, it kā man būtu izrauta sirds un, aizmesta krastā, vēl sistos, Taielijs at­bildēja. Tomēr tā nav; tā vēl pukst manās krūtīs. Tātad kaut kas no manis atrodas tur, kopā ar meitenītes dēmonu, un arī kaut kas tavs, Salmekij, jo tava seja ir izstiepusies un rokas ir bālas un sažņaugtas dūrēs. Jā, mums ir dēmoni, lai kas ari tie būtu. Varbūt cilvēki Liras pasaulē ir vienīgās dzīvās būtnes, kas zina, ka viņiem tie ir. Varbūt tieši tāpēc viens no viņiem uzsāka dumpi.

Nošļucis no spāres muguras, kavalieris to droši pie­sēja, tad izņēma magnetīta rezonatoru. Bet, tik tikko tam pieskāries, viņš apstājās.

-    Nekādas reakcijas, Taielijs sadrūmis noteica.

-   Tātad esam ārpus visa?

-     Neapšaubāmi, bez palīdzības. Galu galā mēs zinā­jām, ka dodamies uz Nāves zemi.

-    Šis zēns Lirai sekotu uz pašu pasaules galu.

-    Kā tu domā, vai viņa nazis pavērs ceļu atpakaļ?

-   Esmu pārliecināta, ka viņš tā domā. Bet, ak, Taielij, es nezinu.

-    Viņš ir ļoti jauns. Jā, viņi abi ir jauni. Zini, ja mei­tene neizdzīvos, tad jautājums, vai viņa izvēlētos pareizo ceļu, kad tiktu kārdinātā, vairs neuzpeldēs. Tad tam vairs nebūs nozīmes.

-    Vai tu domā, ka Lira jau ir izvēlējusies? Tad, kad viņa izšķīrās atstāt savu dēmonu krastā? Vai tā bija tā izvēle, ko viņai vajadzēja veikt?

Kavalieris palūkojās lejup uz lēni kustošajiem miljoniem uz Nāves zemes grīdas viņi visi plūda aiz spriganās un dzīvi dzirkstījošās Liras Sudrabmēles. Taielijs varēja saska­tīt tikai viņas cirtas tās bija visgaišākais šajā tumsā un blakus zēna matu ērkuli melnmatainu un stingru.

-    Nē, viņš teica, vēl ne. Tas vēl ir priekšā, lai kas tas arī būtu.

-   Tad mums viņa līdz tam droši jāaizved.

-   Jāaizved viņi abi. Viņi tagad ir savstarpēji saistīti.

Lēdija Salmekija uzšāva savai spārei ar vieglajiem

zirnekļa tīkla grožiem, un tā uzreiz atrāvās no zara, uzņemdama ātrumu pretī dzīvajiem bērniem, un kava­lieris sekoja viņai cieši pēdās.

Bet viņi neapstājās pie bērniem; zemu pārslīdējuši pāri un pārliecinājušies, ka viņiem viss kārtībā, Gallivespiāni lidoja uz priekšu daļēji tāpēc, ka spāres bija nemierīgas, daļēji tāpēc, ka viņi gribēja noskaidrot, cik tālu šī drūmā vieta stiepjas.

Ieraudzījusi spiegus pazibam virs galvas, Lira sajuta pēkšņu atvieglojumu, ka šeit atrodas kāds, kas strauji traucas un skaisti spīd. Tad, nespēdama savu domu ilgāk paturēt pie sevis, meitene pagriezās pret Viļu, taču viņai nācās čukstēt. Lira pielika lūpas viņam pie auss, un Vils sajuta meitenes silto elpu un dzirdēja viņu sakām:

Vil, es gribu, lai mēs no šejienes izvestu visus šos nabaga mirušos veļu bērnus un pieaugušos ari -, mēs varētu viņiem atdot brīvību! Sameklēsim Rodžeru un tavu tēvu un pēc tam atvērsim ceļu uz ārpasauli tad viņi visi būs brīvi!