Dzintara tālskatis

Sākumā, viņš turpināja, katrs mazs bērns, kas te nonāk, ikkatrs, sāk ar teikumu: "Varu derēt, ka mans tētis atnāks un mani paņems," vai arī: "Līdzko mamma uzzi­nās, kur esmu, viņa atnāks man pakaļ un mani paņems uz mājām." Ja tas nav bērnu tētis vai mamma, tad tie ir viņu draugi vai vectētiņš, bet kāds grasās nākt viņus glābt. Tikai viņi to nekad nedara. Tāpēc neviens man neti­cēja, kad es teicu, ka tu atnāksi. Bet man bija taisnība!

-    Jā-a, Lira teica, nu, bez Vila es to nebūtu izda­rījusi. Tas tur ir Vils, un tie ir kavalieris Taielijs un lēdija Salmekija. Man ir tik daudz ko tev stāstīt, Rodžer…

-   Kas ir Vils? No kurienes viņš nāk?

Lira sāka skaidrot, gluži neapzinādamās, kā mainās viņas balss, kā viņa izslienas staltāk un pat viņas ska­tiens kļūst citāds, stāstot, kā viņa satikusies ar Viļu un kā viņi cīnījušies par brīnumnazi. Kā gan lai Lira to zinā­tu? Bet Rodžers to ievēroja, un viņu pārņēma skumja bez­vārdu skaudība pret nāves neizmainīto.

Tikmēr Vils un Gallivespiāni, pagājuši mazu gabaliņu nostāk, sarunājās.

-   Ko jūs grasāties darīt, tu un meitene? Taielijs jautāja.

-Atvērt šo pasauli un izlaist veļus. Šim nolūkam man

ir nazis.

Vils nekad nebija redzējis kāda sejā tādu pārsteigumu, nemaz jau nerunājot par personām, kuru viedokli viņš augstu vērtēja. Pret abiem spiegiem viņam bija radusies liela cieņa. Dažus mirkļus viņi sēdēja klusēdami, tad Taielijs sacīja:

-   Tas visu iznicinās. Tas ir lielākais trieciens, kādu jūs varētu dot. Pēc tam Visvarenajam nebūs nekādas varas.

-    Kā lai viņiem rastos pat aizdomas? lēdija piebilda. Tas pār viņiem nāks pavisam pēkšņi.

-   Un pēc tam? Taielijs jautāja Vilam.

-    Pēc tam? Nu, laikam gan vajadzēs tikt laukā pašiem un uzmeklēt savus dēmonus. Nedomāsim par to, kas būs pēc tam\ Pašlaik pilnīgi pietiek ar tagadni. Veļiem es neko neesmu teicis ja nu… ja nu nekas neiznāks? Tāpēc neko nesakiet arī jūs. Tagad gribu atrast kādu pasauli, ko es spētu atvērt, bet harpijas vēro. Tāpēc, ja gribat palī­dzēt, ejiet un novērsiet viņu uzmanību, kamēr es rīkošos.

Gallivespiāni acumirklī paskubināja savas spāres uzli­dot drūmajās debesīs, kur harpiju bija tik daudz kā gaļas mušu. Vils vēroja, kā lielie kukaiņi bezbailīgi paceļas virs tām, it kā harpijas būtu mušas un spāres tās varētu aprīt dabiskajā lielumā. Viņš iedomājās, cik ļoti šīm spožajām radībām patiks, kad debesis būs atvērtas un tās atkal varēs lidināties virs ūdens spožās virsmas.

Tad Vils izņēma nazi. Tūlīt domās atgriezās vārdi, ko harpijas viņam bija kliegušas, nievas par viņa māti, un zēns apstājas. Nolicis nazi, viņš pūlējās attīrīt domas.

Vils mēģināja vēl un atkal ar tādu pašu iznākumu. Par spīti Gailivespiānu negantumam, varēja dzirdēt, kā har­pijas augšā bļaustas: to bija tik daudz, ka divi lidotāji vien maz ko spēja darīt, lai tās apturētu.

Nu, tā tam acīmredzot jāpaliek. Vieglāk nekļūs. Tāpēc Vils ļāva domam atslābināties un atbrīvoties, tāpat vien sēdēdams un vaļīgi turēdams nazi, līdz atkal jutās gatavs.

Šoreiz nazis grieza taisni gaisā un uzdūrās klintij. Viņš bija atvēris logu no šīs pasaules uz kādas citas pasaules pazemi. Aizvēris to, Vils mēģināja vēl.

Un atkal notika tas pats, jebšu viņš saprata, ka ši pasaule ir citāda. Vils atvēra logus, iekams paguva no­kļūt citas pasaules virszemē, tāpēc nebija jābrīnās, kon­statējot, ka viņš pārmaiņas pēc atrodas pazemē, tomēr tas bija mulsinoši.

Nākamreiz Vils rūpīgi taustīja veidā, ko bija apguvis, ļaudams naža smailei meklēt rezonansi, kas atklātu pa­sauli, kur zemes virsma būtu tajā pašā līmenī. Bet to uztaustīt neizdevās, lai arī kur viņš mēģinātu. Nekur nebija tādas pasaules, kuru viņš spētu atvērt; lai arī kur pieskartos, priekšā bija cieta klints.

Jutusi, ka kaut kas nav lāgā, Lira atrāvās no ciešās sarunas ar Rodžera veli un steidzās pie Vila.

-   Kas ir? viņa klusi vaicāja.

Vils pastāstīja, piebilzdams: Mums vajadzētu doties vēl kaut kur, līdz varēšu atrast pasauli, kuru mēs spēsim atvērt. Un šīs harpijas nedomā likt mūs mierā. Vai esi stāstījusi veļiem, ko mēs plānojam?

-   Nē. Tikai Rodžeram, un es piekodināju, lai viņš cieš klusu. Rodžers klausīs visam, ko es teikšu. Ak, Vil, esmu nobijusies, esmu tā nobijusies! Mes varam vispār no šejienes neizkļūt. Iedomājies ja nu mēs te iestrēgstam uz mūžiem?

-    Nazis nespēj izgriezties cauri klintij. Ja būs nepie­ciešams, mēs vienkārši izcirtīsim tuneli. Tas prasis ilgu laiku, un es ceru, ka to darīt nevajadzēs, bet mēs to spētu. Neuztraucies!

-   Jā-a. Tev taisnība. Protams, mēs to spētu.

Taču Lira nodomāja, ka Vils izskatās ļoti slims: seja bija savilkta sāpēs, acis ieskāva tumši loki, plauksta drebēja, un pirksti atkal asiņoja; zēns izskatījās tik nelāgi, cik nelāgi viņa jutas. Viņi vairs nevarēs ilgi iztikt bez saviem dēmoniem. Lira juta ķermenī savu veli drebam bailēs un cieši piekļāva rokas pie krūtīm, alkdama pēc Pana.

Bet veļi, nabaga radības, tikmēr spiedās viņiem cieši klāt, un it īpaši bērni nespēja Liru pamest vienu.

-    Lūdzu, viena meitene ierunājās, jūs taču mūs neaizmirsīsiet, kad dosieties atpakaļ?