Dzintara tālskatis

Vils pagriezās un veltīja Lirai patiesu smaidu, tik siltu un laimīgu, ka viņa sajuta sevī kaut ko sašķobāmies un saminstināmies; vismaz tā šķita, jo nebija Panteleimona, kam varētu pajautāt, ko tas nozīmē. Varbūt viņas sirds sāka pukstēt pa jaunam. Dziļi pārsteigta, Lira sevi pie­spieda iet taisni un nejusties apreibušai.

Un viņi gāja tālāk. Čukstus izteikts vārds "Rodžers" izplātījās ātrāk, nekā viņi spēja kustēties; vārdi "Rodžer Lira nak Rodžer Lira ir šeit…" gāja no viena veļa uz nakamo, līdzīgi elektriskam impulsam, ko viena ķermeņa šūniņa nodod tālāk blakus esošajai.

Taielijs ar Salmekiju, gaisā kursēdami uz savām neno­gurdināmajām spārēm un skatīdamies visapkārt, galu galā ievēroja jaunu kustības formu. Kādu gabalu tālāk mazliet mainījās rosība. Pieslīdējuši tuvāk, viņi pirmo reizi tika ignorēti, jo visu veļu prātus aizņēma kaut kas interesan­tāks. Sev raksturīgā veidā gandrīz nedzirdami sačukstē­damies, tie kaut ko rādīja un skubināja kādu uz priekšu.

Salmekija nolaidās zemāk, bet nosēsties nevarēja: spie­diens bija pārāk liels, un neviena veļa plaukstas vai pleci nesniegtu atbalstu, pat ja viņi uzdrīkstētos pamēģinat. Ieraudzījusi kadu jaunu veļu zēnu ar godīgu, nelaimīgu seju mulsā neizpratnē par dzirdēto, viņa uzsauca:

-   Rodžer? Vai tas ir Rodžers?

Apstulbis un nervozs viņš paskatījās augšup un pa­locīja galvu.

Salmekija aizlidoja atpakaļ pie sava biedra, un abi kopā viņi steidzās pie Liras. Ceļš bija garš un lidot bija grūti, bet, vērojot kustības veidus, viņi beidzot Liru atrada.

-   Tur viņa ir, Taielijs sacīja un uzsauca: Lira! Lira! Tavs draugs ir tur!

Lira paskatījās augšup un izstiepa roku pretī spārei. Lielais kukainis uzreiz nolaidās, spīdēdams sarkanos un dzeltenos toņos līdzīgi emaljai, tā caurspīdīgie spārni bija stīvi vērsti uz abām pusēm. Taielijs saglabāja līdzsvaru, kamēr Lira viņu turēja savu acu līmenī.

-   Kur? viņa jautāja uztraukumā bez elpas. Vai tālu no šejienes?

-    Stundas gājiens, kavalieris atbildēja. Rodžers zina, ka tu nāc. Citi viņam to ir pateikuši, un mēs pārlie­cinājāmies, ka tas ir viņš. Turpiniet vien iet, tad drīz viņu atradīsiet.

Taielijs redzēja, ka Vils pūlas nostāties taisni un sa­koncentrēt vairāk enerģijas. Lira jau bija pārņemta un apbēra Gallivespiānus ar jautājumiem: kāds Rodžers šķitis? Vai viņš ar viņiem runājis? Vai viņš licies priecīgs? Vai citi bērni zinājuši, kas ir atgadījies, un vai viņi palī­dzējuši vai arī vienkārši maisījušies pa kājām?

Un tā tālāk. Taielijs centās uz visu atbildēt patiesi un pacietīgi, un soli pa solim dzīvā meitene piekļuva tuvāk zēnam, kuru bija ievedusi nāvē.

23 Nav izejas

un jus atzīsit PATIESĪBU, UN PATIESĪBA DARĪS JUS BRĪVUS.

SV. JĀNIS

-Vil, Lira ievaicajas, ka tu do­mā, ko iesāks harpijas, kad mēs vedīsim veļus laukā?

Šie radījumi kļuva skaļāki un lidoja arvien tuvāk, un to kļuva arvien vairāk un vairāk, it kā tumsa pati no sevis sa­vilktos mazos ļaunprātības receklīšos un dotu tiem spārnus. Veļi bez mitas bailīgi skatījās augšup.

-   Vai mēs nākam tuvāk? Lira uzsauca lēdijai Salmekijai.

-     Nu vairs nav tālu, lēdija atsaucās, planēdama gaisā. Ja jūs uzkāptu klintī, tad varētu viņu saskatīt.

Bet Lira negribēja tērēt laiku. Rodžera dēļ viņa no visas sirds centās savilkt jautru grimasi, bet no prāta ne mirkli neizgāja briesmīgais skats, kā mazais sunītis Pans bija palicis uz muliņa, kā ap viņu saslēdzās migla un kā viņa pati tik tikko spēja atturēties no gaudošanas. Tomēr vajadzēja, Rodžera dēļ viņai vajadzēja izskatīties cerību pilnai; viņš vienmēr bija viņu redzējis tādu.

Kad viņi tiešām stāvēja aci pret aci, tas notika pavi­sam pēkšņi. Tur nu viņš stāvēja, iespiests milzīgajā veļu masā; pazīstamie vaibsti bija blāvi, bet to izteiksme tik sajūsmas pilna, cik vien velim var būt. Rodžers steidzās Liru apkampt.

Taču viņš izslīdēja caur Liras rokām kā vēsi dūmi, un, kaut gan meitene juta Rodžera mazo plaukstiņu tveram

pēc viņas sirds, tai nepietika spēka tur ilgi aizkavēties. Viņi vairs nevarēja pa īstam viens otram pieskarties.

Taču Rodžers spēja čukstēt, un viņa balss sacīja: Lira, es nebiju domājis, ka vēl tevi satikšu, es domāju: pat ja tu tiešām atnaksi šurp, kad būsi mirusi, tu būsi daudz vecāka, tu būsi pieaugusi un negribēsi ar mani runāt…

-    Kāpēc gan ne?

-   Jo es rīkojos aplami, kad Pans atdabūja manu dēmonu no lorda Ezriela dēmona! Mums vajadzēja bēgt, mums vajadzēja mēģināt ar viņu cīnīties! Mums vajadzēja skriet pie tevis! Tā viņš nebūtu spējis atkal notvert manu dē­monu un, krītot klintij, tas vēl būtu pie manis!

-   Bet tā nebija tava vaina, dumiķi! Lira sacīja. Pir­mām kārtām, tā, kas tevi tur aizveda, biju es, un man vajadzēja ļaut tev atgriezties kopā ar citiem bērniem un ģiptiešiem. Tā bija mana vaina. Man tik ļoti žēl, Rodžer, goda vārds, tā bija mana vaina, citādi tu nebūtu šeit…

-   Nu, viņš teica, es nezinu. Varbūt es būtu nomiris citādā nāvē. Bet saproti, Lira, ta nebija tava vaina.