Dzintara tālskatis

-    Nē, Lira atbildēja, nekad.

-   Jūs viņiem par mums pastāstīsiet?

-   Es apsolu. Kā tevi sauc?

Taču nabaga meitene apmulsa un nokaunējās: viņa bija to aizmirsusi. Viņa novērsās, slēpdama seju, un kāds zēns sacīja:

-    Manuprāt, labāk ir aizmirst. Es arī esmu aizmirsis. Daži šeit nav uzturējušies ilgi, un viņi vēl zina, kas viņi tādi ir. Daži bērni te mīt jau tūkstošiem gadu. Viņi nav vecāki par mums, un viņi ir aizmirsuši it visu. Izņemot saules gaismu. To neaizmirst neviens. Un vēju.

-   Jā, piebilda kāds cits, pastāsti mums par to!

Un vairāk un vairāk veļu bērnu skaļi pieprasīja, lai Lira stāsta par to, ko viņi atcerējās, par sauli, vēju un debesīm un par to, ko viņi bija aizmirsuši, piemēram kā rotaļāties. Pagriezusies pret Viļu, Lira čukstēja: Ko lai es daru, Vil?

-   Stāsti viņiem.

-    Man bail. Pēc tā, kas tur notika… tās harpijas…

-   Stāsti viņiem patiesību. Harpijas mēs apturēsim.

Lira paraudzījās uz Viļu ar šaubām. Faktiski viņai no

raizēm kļuva nelabi. Viņa atkal pagriezās pret veļiem, kuri drūzmējās arvien ciešāk.

-    Lūdzu! viņi čukstēja. Tu tikko nāc no pasaules! Stāsti mums, stāsti! Pastāsti mums par pasauli!

Tepat necik talu bija koks vienkārši nokaltis stumbrs, kura kaulbaltie zari slējās saltajā, pelēkajā gaisā, un, tā kā Lira jutās vārga un meitenei šķita, ka viņa nevarēs vienlaikus iet un stāstīt, viņa devās uz koka pusi, gribē­dama kaut kur apsēsties. Veļu pūlis grūstīdamies pavir­zījās sānis, dodot viņai vietu.

Kad viņi bija gandrīz pie koka, uz Vila rokas nolaidās Taielijs, rādīdams, lai Vils pieliec galvu un viņu uzklausa.

-    Viņas atgriežas, kavalieris klusi teica, tās harpi­jas. Viņu kļūst arvien vairāk. Turi nazi gatavībā. Mēs ar lēdiju turēsim viņas pa gabalu, cik tik ilgi spēsim, tomēr varbūt vajadzēs cīnīties.

Nesatraukdams Liru, Vils attaisīja naža maksti un tu­rēja roku cieši pie tā. Taielijs atkal aizlidoja, tikmēr Lira, sasniegusi koku, apsēdās uz vienas no tā resnajām saknēm.

Ap viņiem drūzmējās ļoti daudz mirušo, cerību pilni un platam acīm veļi spiedās virsū tā, ka Vilam vajadzēja viņus atturēt un atbrīvot vietu, bet Rodžeram Vils ļāva palikt blakus, jo viņš, acis nenovērsdams, raudzījās uz Liru un kāri gaidīja stāstu.

Lira sāka stāstīt par pasauli, kuru pazina.

Viņa pastāstīja, kā viņi ar Rodžeru bija pārrāpušies pāri Džordanas koledžas jumtam un atraduši krauķi ar lauztu kāju un kā viņi bija par to rupējušies, līdz putns atkal spējis lidot; kā viņi izpētījuši vīna pagrabu, kas bijis pilns putekļu un zirnekļu tiklu, un mazliet nomēģinājuši vinu šķiet, tas bijis tokajietis, viņa skaidri nezinot, un kā viņi esot apreibuši. Rodžera velis klausījās, lepns un izmisis, mādams ar galvu un čukstēdams: Jā! Jā! Tieši tā tas notika, tā ir taisnība, jā!

Tad Lira izstāstīja visu par lielo kauju starp Oksfordas pilsētniekiem un māla dedzinātajiem.

Vispirms viņa attēloja māla bedres, pārliecinādamās, vai ietilpina stāstījumā visu, ko atceras: platās okera krāsas mazgāšanas bedres, vilkšanas līnijas un milzī­giem bišu stropiem līdzīgos cepļus. Viņa stāstīja par vīto­liem gar upmalu ar apakšpusē viscaur sudrabainām la­pām un par to, kā tad, kad saule spīdēja ilgāk nekā pāris dienu, māls sāka šķelties milzīgās, glītās plāksnēs ar dzi­ļām plaisām to starpā, un kāda bija sajūta, iebāžot pirk­stus plaisā, lēni ceļot augšup izkaltušo māla plāksni un cenšoties to saglabāt iespējami lielāku, nesalaužot mālu. Apakšpusē tā vēl bija mitra ideāla, lai apmētātu citus.

Lira raksturoja šīs vietas smaržas un skaņas: dūmi no cepļiem, satrūdējušu lapu smārds no upes, kad pūta dienvidrietenis, siltā cepto kartupeļu smarža, ar kuriem mēdza mieloties māla dedzinātāji, ūdens skaņa, kad tas vārgi šļācās pār slūžām un krita mazgāšanas bedrēs, lēnā, tumīgā skaņa, kādam cenšoties izvilkt pēdu no zemes, un smagie mitro slūžu plunkšķi mālainajā ūdenī.

Kamēr viņa runāja, iedarbodamās uz visām mirušo sajūtām, veļi zagās tuvāk, kāri klausīdamies meitenes vārdos un atcerēdamies laikus, kad viņiem bija miesa, āda, nervi un sajūtas, un vēlēdamies, kaut viņa nekad nebeigtu stāstīt.

Tad Lira stāstīja, ka māla dedzinātāju bērni vienmēr karojuši ar pilsētniekiem, bet cik viņi bijuši gausi un truli ar māliem smadzeņu vietā, bet pilsētnieki turpretī bijuši attapīgi un žigli kā zvirbuļi; un kā kādu dienu visi pilsēt­nieki samierinājušies ar šim atšķirībām un izplānojuši uzbrukt māla bedrēm no trim pusēm: viņi atspieduši māla dedzinātāju bērnus līdz upei, bez mitas mezdami cits uz citu smagos mālus riekšavām vien, triecienā ieņē­muši un izjaukuši viņu māla pili, pārvērzdami nocietinā­jumus šāviņos, līdz gaiss, zeme un ūdens nedalāmi sajau­kušies kopā un visi bērni izskatījušies pilnīgi vienādi, dubļaini no galvas līdz kājām, un neviens no tiem visā savā mūžā nebija piedzīvojis labāku dienu.

Beigusi stāstīt, Lira nogurusi pacēla acis uz Viļu. Un tad nāca šoks.