Dzintara tālskatis

-   Jums ir pilnīga taisnība. Ikvienam ir vajadzīgs savs uzdevums tas ir svarīgi; uzdevums, kas darītājam dara godu un ko var pildīt ar lepnumu. Tāpēc te jums ir uzde­vums, turklāt tāds, ko vienīgi jūs varat paveikt, jo jūs esat šīs vietas apsargātājas un pārzines. Jūsu uzdevums būs pavadīt veļus visu ceļu no pārceltuves pie ezera cauri visai Nāves zemei līdz jaunajai izejai uz pasauli. Par to viņi jums godīgi stāstis savus stāstus un tā par šo pa­vadīšanu samaksās. Vai tas jums šķiet pareizi?

Bezvārde skatījās uz savām masām, un tās māja ar galvu. Viņa teica:

-    Bet mums ir tiesības atteikties viņus pavadīt, ja viņi melo vai kaut ko noklusē vai arī ja viņiem mums nav ko stāstīt. Ja kāds dzīvo pasaulē, tad viņa pienākums ir kaut ko apskatīt, aizskart, klausīties, mīlēt un iemācīties. Mēs varam uzskatīt par izņēmumu pavisam mazus bērniņus, kuriem nav pieticis laika kaut ko iemācīties, bet citādi ja viņi te ir ieradušies bez nekā, mēs viņus laukā ne­vedīsim.

-   Tas ir taisnīgi, teica Salmekija, un citi ceļotāji pie­krita.

Tā viņi noslēdza līgumu. Apmaiņā pret Liras stāstu, ko viņas jau bija noklausījušās, harpijas piedāvājās aizvest ceļotājus ar viņu nazi līdz tādai Nāves zemes vietai, kur augšpasaule ir tuvāk. Ši vieta bija tālu, vajadzēja iet caur tuneļiem un alām, bet harpijas viņus droši vadītu, un visi veļi varētu sekot.

Bet, pirms viņi paguva doties ceļā, iekliedzās kāda balss tik skaļi, cik nu čukstot var kliegt. Tas bija kāds kalsnēja vīra velis ar dusmīgu, temperamentīgu seju, un viņš kliedza:

-   Kas tagad notiks? Vai, atstājuši Nāves zemi, mēs atkal dzīvosim? Vai arī mēs izgaisīsim tāpat, kā izgaisa mūsu dēmoni? Brāļi, māsas, mēs nedrīkstam sekot šim bērnam nez uz kurieni, iekams nezināsim, kas ar mums notiks!

Pārējie viņam piekrita: Jā, pastastiet, kur mēs ejam! Pastāstiet, kas mūs gaida! Mēs neiesim, ja nezināsim, kas ar mums notiks!

Zaudējusi cerību, Lira pagriezās pret Viļu, bet viņš sacīja: Pasaki viņiem patiesību. Pajautā aletiometram un pasaki, ko tas vēsta.

-    Labi, meitene bija ar mieru.

Lira izņēma zelta instrumentu. Atbilde atnāca uzreiz. Viņa to nolika un piecēlās.

-    Notiks tā, Lira teica, — un tā ir patiesība, pilnīga patiesība. Kad jūs no šejienes iziesiet, visas daļiņas, no kurām jus sastāvat, atbrīvosies un aizlidos, tieši tāpat, kā notika ar jūsu dēmoniem. Ja esat redzējuši, kā cilvēki mirst, tad zināt, kā tas izskatās. Bet jūsu dēmoni tagad nav vienkārši nekas: viņi ir daļiņa no visa. Visi jūsu dēmonu atomi atrodas gaisā, vējā, kokos, zemē un visās dzīvajās būtnēs. Tie neizgaist. Viņi gluži vienkārši ir daļa no visa. Un tieši tāpat notiks ar jums, es jums to zvēru, es dodu savu goda vārdu. Jūsu daļiņas aizlidos, bet jūs atrādīsieties atklātā telpā un atkal būsiet daļa no visa dzīvā.

Neviens nerunāja. Tie, kas bija redzējuši, kā izzūd dēmoni, to atcerējās, bet tie, kas nebija redzējuši, iztēlo­jās, un neviens nerunāja, pirms priekšā neiznāca jauna sieviete. Viņa bija mirusi kā mocekle pirms vairākiem gadsimtiem. Paskatījusies apkārt, sieviete teica:

Kad mēs bijām dzīvi, mums stāstīja, ka pēc nāves mēs nonākšot debesīs. Debesis esot prieka un gaviļu vieta, un mēs visu mūžību vadīšot kopā ar svētajiem un eņģeļiem, cildinādami Visvareno, un būšot svētlaimīgi. Tā mums teica. Tāpēc daži no mums ziedoja savas dzīves, bet citi gadus pavadīja kā vientuļnieki dievlūdzēji, tikmēr visi dzīves prieki pagāja mums secen neiepazīti.

Tāpēc Nāves zeme nav apbalvojumu vai sodu vieta. Tā ir nebūtības vieta. Te nonāk gan labais, gan ļaunais, un mēs visi nīkstam šajā drūmajā vieta mūžīgi, bez cerībām uz brīvību, prieku, miegu, atpūtu vai mieru.

Bet tagad ir atnācis šis bērns un piedāvā mums izkļūt laukā, un es grasos viņai sekot. Pat tad, ja tas nozīmē aizmirstību, draugi, es to pieņemu, jo tā nav nebūtība, mēs atkal dzīvosim tūkstošos zāles stiebru un miljonos lapu, mēs nolīsim lietus lāsēs un dvesmosim svaigā vēja brāzmā, mēs mirdzēsim rasā zem zvaigznēm un zem mēness tur ārā, fiziskajā pasaulē, kas ir un vienmēr ir bijusi mūsu īstās mājas.

Tāpēc es jūs mudinu: ejiet kopā ar šo bērnu laukā, uz debesīm!

Taču viņas veli pastūma sānis kāda vira velis, tas izskatījās pēc muka: kārns un bāls pat nāvē, ar tumšām, dedzīgām acīm. Viņš pārkrustījās un nomurmināja lūg­šanu, bet pēc tam sacīja: