Dzintara tālskatis

-    Tatad: ko jūs grasījāties darīt? prezidents jautāja.

-   Es gribēju turēt viņu drošībā, līdz briesmas būs garām.

-   Kas tās būtu par briesmām? viņš jautāja, pasnieg­dams Koulteres kundzei glāzi.

-   Ak, domājams, jūs saprotat, ko es gribu sacīt. Kaut kur ir kārdinātājs, tā sakot, čūska, un man vajadzēja viņu atturēt no šīs tikšanās.

-   Kopā ar Liru ir zēns.

-   Jā. Un, ja jūs nebūtu iejaucies, es viņus abus kontro­lētu. Toties tagad viņi var būt jebkur. Vismaz viņi nav kopā ar Ezrielu.

-    Man nav šaubu, ka viņš bērnus meklēs. Zēnam ir nazis, kuram piemīt ārkārtīgs spēks. Tikai tāpēc vien būtu vērts viņus vajāt.

-   To es saprotu, Koulteres kundze teica. Man izde­vās nazi salauzt, bet viņš pamanījās atkal to salabot.

Viņa smaidīja. Viņa, protams, neatbalstot šo nelietīgo zēnu.

-   Mēs zinām, prezidents īsi noteica.

-    Nu, nu, viņa sacīja. Fra Pāvelam vajadzētu kļūt izveicīgākam. Cik es viņu pazīstu, viņam būs vajadzīgs vismaz mēnesis, lai to visu nolasītu.

Koulteres kundze malkoja šokolādi, tā bija vāja. "Kā gan šiem apnicīgajiem priesteriem patīk," viņa domāja, "uzspiest savu farizejisko atturību arī saviem apmeklē­tājiem!"

-    Pastāstiet man par lordu Ezrielu! prezidents aici­nāja. Pastāstiet visu!

Koulteres kundze ērti atlaidās krēslā un sāka stāstīt ne visu, bet tēvs Makfeils pat ne uz mirkli nebija iedomā­jies, ka viņa to darīs. Koulteres kundze stāstīja par cietoksni, par sabiedrotajiem, par eņģeļiem, par raktu­vēm un lietuvēm.

Tēvs Makfeils sēdēja, nepakustinādams ne muskuli, viņa dēmons-ķirzaka uztvēra un atcerējās ik vārdu.

-    Un kā jūs nokļuvāt šeit? viņš vaicāja.

-    Es nozagu žiropteri. Beidzās degviela, un man vaja­dzēja to atstāt laukos netālu no šejienes. Pārējo ceļu nacu kājām.

-   Vai lords Ezriels aktīvi meklē zēnu un meiteni?

-   Protams.

-   Jādomā, ka viņš dzenas pēc naža. Vai zināt, ka nazim ir vārds? Klinšu rēgi ziemeļos to dēvē par Dieva iznīcinātāju, viņš turpināja, pieiedams pie loga un pār krusta ejām skatīdamies lejup. — Tāds taču ir Ezriela mērķis, vai ne? Iznīcināt Visvareno? Ir daži ļaudis, kas apgalvo, ka Dievs jau esot miris. Jādomā, ka Ezriels nav viņu vidu, ja jau viņš turas pie ambīcijas Viņu nogalināt.

-    Nu, kur tad Dievs ir, Koulteres kundze vaicāja, ja jau Viņš ir dzīvs? Un kāpēc Viņš vairs nerunā? Pasaules sākumā Dievs staigāja pa dārzu un runāja ar Ādamu un Ievu. Pēc tam Viņš sāka attālināties, un Viņa balsi dzirdē­ja tikai Mozus. Vēlāk, Daniela laikā, Viņš bija krietni gados Viņš bija mūžsens. Kur Dievs ir tagad? Vai Viņš vēl ir dzīvs, kādā neaptveramā vecumā, nevarīgs un plān­prātīgs, nespējīgs domāt, rīkoties vai runāt un nespējīgs nomirt trūdošs lempis? Un, ja Viņa stāvoklis ir tāds, vai gan mums, pierādot savu Dieva mīlestību, visžēlsirdīgāk nebūtu Viņu uzmeklēt un dāvāt Viņam nāvi?

Runādama Koulteres kundze juta rāmu prieku. Viņa prātoja, vai vispār tiks laukā dzīva, taču runāt ar šo cil­vēku šādi šķita skurbinoši.

-    Un Putekļi? tēvs Makfeils vaicāja. No pašiem herēzes dziļumiem, kāds ir jūsu viedoklis par Putekļiem?

-   Par Putekļiem man viedokļa nav, viņa atbildēja. Es nezinu, kas tie ir. To nezina neviens.

-    Saprotu. Labi, sākšu ar atgādinājumu, ka jūs esat apcietināta. Domāju, ka šoreiz mēs atradīsim jums guļasvietu. Tur būs gluži ērti; neviens jums pāri nedarīs, bet prom jūs netiksiet. Rīt parunāsim vēl.

Viņš pašķindināja zvanu, un gandrīz tūlīt ienāca brālis Luiss.

-     Ierādiet Koulteres kundzei labāko viesu istabu, teica prezidents. Un ieslēdziet viņu tajā.

Labākā viesu istaba bija noplukuši un mēbelēta ar lē­tām mēbelēm, taču vismaz tīra. Kad otrpus durvīm pa­griezās atslēga, Koulteres kundze tūlīt lūkojās pēc mikro­foniem: vienu viņa uzgāja komplicētā apgaismojuma montāžā, bet otru zem gultas rāmja. Koulteres kundze abus atvienoja un tad piedzīvoja briesmīgu pārsteigumu.

No kumodes augšas gaitenī aiz durvīm viņu vēroja lords Roke.

Koulteres kundze iekliedzās un ar plaukstu atbalstījās pret sienu.

Gallivespiāns pilnīgi nepiespiesti sēdēja sakrustotām kājām, un ne sieviete, ne zeltainais pērtiķis nebija viņu pamanījuši. Kad sirdsklauves aprima un elpa palēninā­jās, viņa jautāja: Un kad jūs būtu izrādījis man pieklā­jību, darīdams zināmu, ka esat šeit, mans lord? Pirms es izģērbtos vai pēc tam?

-   Pirms, viņš atbildēja. Sakiet savam dēmonam, lai nomierinās, citādi es viņu padarīšu kustēties nespējīgu.

Zeltainā pērtiķa zobi bija atņirgti un visa spalva saslē­jusies stāvus. Ar viņa sveloši ļaunprātīgo izteiksmi pie­tiktu, lai ikviens normāls cilvēks zaudētu dūšu, bet lords Roke tikai smaidīja. Viņa dzeloņi blāvajā gaismā spīdēja.

Mazais izlūks piecēlās un izslējās taisni.

-   Tikko kā runāju ar savu aģentu lorda Ezriela cietok­snī, viņš turpināja. Lords Ezriels izsaka komplimen­tus un lūdz, lai jūs, līdzko dabūjat zināt šo cilvēku no­domus, pavēstītu tos viņam.

Koulteres kundzei aizrāvās elpa, it kā lords Ezriels cīniņā viņu būtu smagi nometis uz lāpstiņām. Acis ieple­tusi, viņa lēnām apsēdās uz gultas.