Dzintara tālskatis

Tas bija zeltainais pērtiķis. Piezadzies durvīm, viņš klausījās, un nu ari viņi izdzirdēja: uz durvīm steidzās smagi soļi.

Aploksni un matu cirtu Koulteres kundze iegrūda ro­kās lordam Rokem, kurš, to paņēmis, uzlēca uz drēbju skapja. Atslēgai trokšņaini pagriežoties durvīs, viņa ap­gūlās blakus savam dēmonam.

-    Kur tā ir? Ko jūs ar to esat izdarījusi? Kā jūs uzbrukāt doktoram Kūperam? — jautāja prezidenta skarbā balss, gaismai krītot uz gultu.

Koulteres kundze pacēla roku, aizsegdama acis, un pūlējās uztrausties sēdus.

-   Jums nu gan patīk izklaidēt savus viesus, viņa mie­gaini teica. Vai tā ir kāda jauna spēle? Kas man jādara? Un kas ir doktors Kūpers?

Kopā ar tēvu Makfeilu ienāca arī sargs no sarga māji­ņas, ar kabatas lukturīti apspīdinādams istabas kaktus un pagulti. Prezidents mazliet apjuka: varēja redzēt, ka Koulteres kundzes plakstiņi ir smagi no miega. Skaidrs, ka viņa nebija atstājusi gultu.

-   Jums ir kāds līdzzinātājs, viņš teica. Kāds ir uz­brucis koledžas viesim. Kurš tas ir? Kas ir ieradies kopā ar jums? Kur viņš ir?

-   Man nav ne mazākās apjausmas, par ko jūs runājat. Un kas tas…?

Koulteres kundzes plauksta, ar kuru viņa celdamās bija atspiedusies pret gultu, sataustīja uz spilvena me­daljonu. Viņa aprima un paņēma to, plati ieplestām, mie­gainām acīm skatīdamās uz prezidentu, un lords Roke kļuva par aculiecinieku pirmšķirīgai izrādei, kad viņa mulsi teica: Bet tas taču mans… ko tas te dara? Tēv Makfeil, kas te ir bijis? Kāds to ir noņēmis man no kakla. Un kur ir Liras mati? Tajā bija mana bērna matu cirta. Kurš to paņēmis? Kāpēc? Kas te notiek?

Un nu viņa stāvēja: mati sajukuši, balss emociju pilna tieši tikpat apmulsusi kā prezidents pats.

Tēvs Makfeils soli atkāpās un tvēra ar plaukstu pie galvas.

-    Kopā ar jums noteikti ir atnācis vēl kāds. Te jābūt kādam līdzzinātājam, viņš griezīgi ķērca. Kur viņš slēpjas?

-    Man nav līdzzinātāja, sieviete nikni atcirta. Ja šeit ir kāds neredzams slepkava, es varu iedomāties tikai pašu Sātanu. Es uzdrošinos sacīt, ka viņš te jūtas gluži kā mājās.

Tēvs Makfeils pavēlēja sargam: Vediet viņu uz pagra­biem. Iekaliet ķēdēs! Tagad es zinu, ko mēs varam darīt ar šo sievieti. Man vajadzēja to iedomāties, tiklīdz viņa šeit ieradās.

Mežonīgi raugoties apkārt, Koulteres kundzes ska­tiens uz sekundes daļu sastapās ar lorda Rokes acīm, kas tumsā spīdēja pie griestiem. Izlūks uzreiz uztvēra viņas sejas izteiksmi un precīzi saprata, ko viņa no tā vēlas.

25 Saint-Jean-les-Eaux ūdenskritums

KOŠU MATU ROKASSPRĀDZE AP KAULIEM…

DŽONS DONNE

Saint-Jean-les-Eaux ūdenskritums krita lejup starp klinšu smailēm Austrumalpos, un ģeneratoru stacija bija uzbūvēta virs tā, cieši pie kalna. Apgabals bija me­žonīgs, drūms un neaizsargāts no vēja, un tur vispār neviens neko nebūtu būvējis, ja vieta nešķistu tik daudzsološa milzīga­jiem dzimtera ģeneratoriem, kurus darbināja tūkstošiem tonnu ūdens, kas krākdams plūda caur aizu.

Bija nakts pēc Koulteres kundzes aresta, un plosījās vētra. Stāva akmens tuvuma, ģeneratoru stacijas priekšā, cepelīns palēninaja gaitu un planēja bargajā vējā. Gaisa kuģis atgādināja dzīvnieku uz gaismas kājām, kas tās saliec, lai atgultos.

Taču pilots nebija apmierināts: vējš griezās virpuļos un gar kalna malu pretī cirtās brāzmas. Turklāt kabeļi, bal­sti un transformatori atradās par daudz tuvu: ja starp tiem ietriektu cepelīnu, kas pilns ar viegli uzliesmojošu gāzi, iznākums acumirklī būtu fatāls. Slapjdraņķis slīpi bungoja pa lidaparāta lielo, stingro apvalku, radīdams troksni, kas gandrīz apslāpēja motoru rīboņu un kauk­šanu un skatu uz zemi padarīja neskaidru.

Šeit ne! pilots pūlējās pārkliegt troksni. Aplido­sim atradzi!

Tēvs Makfeils nikni skatījās, kā pilots virzīja droseli uz priekšu, regulēdams dzinējus. Cepelīns grīļīgi pacēlās un

pārlidoja kalna malu. Gaismas "kājas" piepeši pagari­nājās, it kā taustītu ceļu pa kalna muguru, to apakšdaļa pazuda slapjā sniega un lietus virpuli.

-    Vai nevarat piekļūt stacijai vēl tuvāk? prezidents jautāja, paliecies uz priekšu, lai pilots dzirdētu.

-    Nē, ja vēlaties nolaisties, pilots atteica.

-   Jā, vēlamies. Ļoti labi. Nolaidiet mūs zemē zem kores!

Pilots pavēlēja komandai gatavoties pietauvoties. Ta

kā iekārtā, kuru viņi grasījās izkraut, bija gan smaga, gan trausla, bija svarīgi gaisa kuģi nodrošināt. Prezi­dents atgāzās krēslā, ar pirkstiem bungodams pa sava sēžamā paroci. Viņš iekoda sev lūpā, bet, neko neteik­dams, ļāva pilotam netraucēti strādāt.

Lords Roke visu vēroja no savas slēptuvēs aiz šķērs­sienas kabīnes aizmugurē. Lidojuma laikā viņa mazās ēnas apveids vairākas reizes bija šķērsojis metāla tiklu, skaidri redzams ikvienam, kurš būtu skatījies, viņiem pietiktu tikai pagriezt galvas; bet, lai dzirdētu, kas no­tiek, lordam Rokem vajadzēja atrasties vietā, kur viņš kļūtu saredzams. Risks bija neizbēgams.