Dzintara tālskatis

-    Vai esat te ieradies mani izspiegot vai palīdzēt? viņa jautāja.

-   Abējādi, un tā ir jūsu laime, ka esmu te. Tiklīdz jūs ieradāties, viņi pagrabtelpās uzsāka kaut ko darīt ar dzimteru. Es nezinu, kas tas ir, bet tur ir iesaistīta kada zinātnieku grupa. It kā jūs viņus būtu uz to stimulējusi.

Nezinu, vai man jājūtas glaimotai vai jāuztraucas. Faktiski esmu pārguruši un grasos gulēt. Ja esat šeit, lai man palīdzētu, jūs varat pastāvēt sardzē. Bet vispirms aizgriezieties uz citu pusi.

Lords Roke paklanījās un pagriezās ar seju pret sienu, iekams viņa nomazgājās ieplaisājušajā bļodā, noslaucījās ar plānu dvieli, izģērbās un apgūlās gultā. Koulteres kundzes dēmons apstaigāja istabu, izpētīdams drēbju skapi, gleznas rāmi, aizkarus un skatu no loga uz tumša­jām krusta ejām. Lords Roke vēroja viņu, nenolaizdams acis. Zeltainais pērtiķis pievienojās Koulteres kundzei un abi uzreiz aizmiga.

Lords Roke nebija pateicis visu, ko bija uzzinājis no lorda Ezriela. Sabiedrotie bija izsekojuši visu dzīvo būtņu gaisa lidojumus virs republikas pierobežas un ievērojuši rietumos koncentrējamies kādus radījumus, iespējams eņģeļus, bet tās tikpat labi varēja būt arī kādas citas būtnes. Viņi bija izsūtījuši izlūku patruļas, bet pagaidām nebija noskaidrots, kas bija tie, kas tur kavējās, tīti ne­caurredzamā miglā.

Izlūks tomēr negribēja satraukt Koulteres kundzi ar šīm ziņām viņa bija nogurusi. "Lai guļ," viņš nolēma un klusītēm modri pārvietojās pa istabu, klausīdamies pie durvīm un skatīdamies ārā pa logu.

Stundu pēc Koulteres kundzes ierašanās istabā lords Roke sadzirdēja aiz durvīm klusu troksni: vieglu skrāpēšanos un čukstus. Tajā pašā mirklī aiz durvīm pavīdē­ja nespodra gaisma. Lords Roke aizmanījās uz tālāko stūri un nostājās aiz vienas no krēsla kājām, uz kura Koulteres kundze bija sametusi savas drēbes.

Pagāja minūte, tad slēdzenē ļoti klusi pagriezās at­slēga. Durvis pavērās ne vairāk kā par collu, tad gaisma nodzisa.

Blāvajā gaismā, kas krita caur plānajiem aizkariem, lords Roke varēja redzēt diezgan labi, taču nelūgtajam viesim bija jānogaida, līdz aprod acis. Beidzot durvis ļoti lēnām pavērās vairāk un ienaca jaunais priesteris brālis Luiss.

Viņš pārkrustījās un uz pirkstgaliem piezagās pie gul­tas. Lords Roke sagatavojās lēcienam, taču priesteris tikai klausījās Koulteres kundzes vienmērīgajā elpā, vē­rīgi pētīdams, vai viņa ir aizmigusi, un pēc tam pagriezās pret naktsgaldiņu.

Ar plaukstu aizklājis kabatas lukturīša lampiņu, viņš to ieslēdza, ļaudams caur pirkstu starpām plūst vājam staram, un tik cieši lūrēja uz naktsgaldiņu, ka deguns gandrīz pieskārās tā virsmai, bet, lai ko arī priesteris meklēja, tā tur nebija. Pirms gulētiešanas Koulteres kundze bija nolikusi uz naktsgaldiņa dažas lietas: pāris monētu, gredzenu un savu pulksteni, bet tas brāli Luisu neinteresēja.

Viņš atkal pagriezās pret Koulteres kundzi un, ierau­dzījis meklēto, klusi nošņācās caur zobiem. Lords Roke redzēja viņa mulsumu: izrādījās, ka priestera meklējumu objekts ir medaljons zelta ķēdītē sievietei ap kaklu.

Lords Roke pa grīdlīsti klusi manījās uz durvīm.

Priesteris atkal pārkrustījās, jo viņam vajadzēja Koul­teres kundzei pieskarties. Aizturējis elpu, viņš noliecās pār gultu un zeltainais pērtiķis sakustējās.

Jaunais vīrietis sastinga ar izstieptām rokām. Viņa dēmons-trusītis pie viņa kājām drebēja, no tā nebija ne ma­zākās jēgas. "Varēja vismaz mani, nabadziņu, apsargāt," lords Roke nodomāja. Pērtiķis miegā apgriezās uz otriem sāniem un atkal nomierinājās.

Minūti nekustēdamies un atgādinādams vaska figūru, brālis Luiss tuvināja drebošas rokas Koulteres kundzes kak­lam. Viņš piņķerējās ļoti ilgi, un lords Roke jau nodomāja, ka uzausīs rīts, iekams viņš pagūs iecerēto pabeigt, taču beidzot brālis Luiss medaljonu uzmanīgi noņēma un piecēlās kājās.

Lords Roke aši un klusām kā pele izlavījās pa durvīm, iekams priesteris pagriezās. Tumšajā gaiteni viņš nogai­dīja un, kad jaunais cilvēks uz pirkstgaliem izgāja laukā un pagrieza atslēgu, saka viņam sekot.

Brālis Luiss gāja uz torni, un, kad prezidents atvēra durvis, lords Roke, iešāvies pa tām, devās uz baznīcas so­liņu telpas stūrī. Tur viņš atrada ēnainu dzegu un, pieplacis pie tās, klausījās.

Tēvs Makfeils nebija viens: aletiometrists fra Pāvels rosījās ap savām grāmatām, un pie loga nervozēdams stāvēja vēl kāds. Tas bija doktors Kūpers, eksperimen­tējošs teologs no Bolvangaras. Viņi abi pacēla galvas.

-    Labi darīts, brāli Luis, viņu uzslavēja prezidents. Nes to šurp. Apsēdies, paradi man, parādi! Labs darbiņš!

Fra Pāvels pārvietoja dažas savas grāmatas, un jau­nais priesteris nolika zelta ķēdīti uz galda. Citi noliecās pār to paskatīties, kamēr tēvs Makfeils guvumu grozīja pirkstos. Doktors Kūpers piedāvāja viņam kabatas na­zīti, un atskanēja kluss klikšķis.

-   Ahā! nopūtās prezidents.

Lords Roke uzrāpās uz galda, lai varētu redzēt. Petro­lejas lampas gaismā uzmirdzēja kaut kas tumši zeltains: tā bija matu cirta, un prezidents to virpināja pirkstos, grozīdams gan šā, gan tā.