Dzintara tālskatis

-    Šis ir rūgts paziņojums, skumjš un nežēlīgs joks. Vai jūs nesaskatāt patiesību? Šis nav bērns. Šis ir paša ne­labā aģents! Pasaule, kurā mēs dzīvojām, bija pagrimu­ma un bedu leja. Tajā nekas mūs nespēja apmierināt. Bet Visvarenais mums ir dāvājis šo svētīgo vietu uz visu mužību, šo paradīzi, kura pagrimušām dvēselēm šķiet nemīlīga un bezsaturīga, bet kuru ticīgā acis redz tādu, kāda tā ir, piena un medus pārpilnu, tajā atbalsojas eņģeļu melodiskie korāļi. Šis ir debesis, nudien! Tas, ko sola šī ļaunā meitene, ir vieni vienīgi meli. Viņa grib ievest jūs ellē! Ejiet kopā ar viņu, riskējiet. Mani patiesās ticības brāļi un es paliksim tepat, mūsu svētīgajā para­dīzē, un pavadīsim mūžību, dziedādami slavu Visva­renajam, kurš mums ir devis spriešanas spēju, lai mēs atšķirtu melus no patiesības.

Velis atkal pārkrustījās un kopā ar saviem domubied­riem šausmās un naidā novērsās.

Lira samulsa. Vai viņai nebūtu taisnība? Vai viņa pieļauj vislielāko kļūdu? Meitene skatījās apkārt: visur tikai drū­mums un postaža. Bet šķietamība viņu bija maldinājusi ari iepriekš viņa bija uzticējusies Koulteres kundzei, skaistā smaida un saldā aromāta valdzinājuma iespaidota. Bija tik viegli uztvert kaut ko nepareizi, un bez dēmona, kas viņu vadītu, varbūt arī šoreiz viņai nebija taisnība.

Bet Vils viņu kratīja aiz rokas. Tad viņš pacēla plauk­stas un saņēma tajās Liras seju.

-   Tu zini, ka tas nav tiesa, viņš teica, tu taču to jūti. Neliecies ne zinis. Vini visi arī redz, ka viņš melo. Un viņi ir atkarīgi no mums. Nāc šurp, sāksim!

Lira pamāja ar galvu. Vajadzēja uzticēties savam ķer­menim un tai patiesībai, ko stāstīja pašas jutekļi; Lira zināja, ka Pans būtu tā rīkojies.

Tad viņi devās ceļā, un neskaitāmi veļu miljoni viņiem sekoja. Aiz tiem, pārāk tālu aiz muguras, lai bērni varētu viņus pamanīt, nāca citi Nāves zemes iemītnieki, kuri, padzirdējuši, kas notiek, devās pievienoties lielajam gā­jienam. Taielijs un Salmekija palidoja atpakaļ paskatīties un krita sajūsmā, ieraudzīdami arī savus ļaudis un visus citus apzinīgo būtņu paveidus, kurus Visvarenais kādreiz bija sodījis ar trimdu un nāvi. Starp viņiem bija tādi radījumi, kas nemaz neatgādināja cilvēkus, tādas būtnes kā mulefa, kurus būtu pazinusi Mērija Malone, un vēl citi, dīvaināki veļi.

Bet Vils un Lira nespēja saņemties, lai atskatītos; viņi tikai sekoja harpijām un cerēja.

Vai mēs esam gandrīz to paveikuši, Vil? Lira čuk­stēja. Vai tas ir gandrīz galā?

Vils to nevarēja pateikt. Bet viņi bija tik vāji un pagu­ruši, ka zēns teica: Jā, tas tūlīt būs cauri, mēs esam to gandrīz paveikuši. Drīz mēs būsim laukā.

24 Koulteres kundze Ženēvā

KADA MATE, TĀDA MEITA.

, ECĒHIELS

Koulteres kundze nogaidīja līdz krēs­lai un tikai tad tuvojās Sv. Džeroma koledžai. Kad iestājās tumsa, viņa ieceru kuģī piezemējās caur mākoni un koku galotņu augstumā lēni virzījās gar ezera krastu. Koledžas forma atšķīrās no citām senajām Ženēvas celtnēm, un drīz viņa atrada tās smaili, tumšos krusta eju padziļināju­mus un kvadrātveida torni, kur atradās Konsistorija Disciplinārās tiesas prezidenta mītne. Iepriekš viņa bija apmeklējusi Konsistorija Disciplināro tiesu trīs reizes; sieviete zināja, ka jumta korēs, frontonos un skursteņos ir daudz slēptuvju pat kaut kam tik lielam kā ieceru kuģis.

Lēni lidodama virs kārniņiem, kas spīdēja pēc nesenā lietus, Koulteres kundze ievirzīja lidaparātu mazā ieplakā starp stāvu kārniņu jumtu un torņa vertikālo sienu. Šo vietu varēja redzēt tikai no tuvīnā Svētā Nožēlnieka kapelas zvanu torņa; tas derēs ļoti labi.

Viņa uzmanīgi nosēdināja lidaparātu, ļaudama tā sešām pēdām pašām atrast atbalsta punktu un noregulēties tā, lai kabīne stāvētu taisni. Koulteres kundze sāka iemīļot šo mašīnu: tā lēkāja pēc viņas vēlēšanās tik ātri, cik ātri viņa spēja domāt, un bija ļoti klusa; tā varēja pārlaisties cilvēkiem pār galvu pietiekami zemu, lai varētu to aizskart, taču viņi nemaz nezināja, ka tā tur ir. Jau aptu­veni dienu pēc ieceru kuģa nozagšanas Koulteres kundze

bija apguvusi tā vadību, tomēr viņai nebija ne jausmas par to, kas ir kuģa dzinējspēks, un tas bija vienīgais, kas viņu uztrauca, jo viņa nekādā veidā nespēja noteikt, kad beigsies kurināmais vai akumulatoru enerģija.

Tiklīdz Koulteres kundze pārliecinājās, ka mašīna ir nosēdusies un ka jumts ir pietiekami stiprs, lai to notu­rētu, viņa noņēma ķiveri un rāpās leja.

Viņas dēmons jau plēsa nost vienu no smagajiem, veca­jiem kārniņiem. Koulteres kundze dēmonam pievienojas, un itin drīz viņi bija novākuši sev no ceļa pusduci kār­niņu. Pēc tam viņa atlauza dēļus, uz kuriem kārniņi bija turējušies, un izveidojās pietiekami liels caurums, lai va­rētu pa to ielīst.

Ielien paskatīties, viņa pačukstēja, un dēmons ielēca tumšajā caurumā.