Dzintara tālskatis

Visapkart klusi stāvēja ne tikai veļi un ne tikai viņas dzīvie biedri, bet bija uzradušies vēl citi klausītāji koku zari bija pilni tumšo putnveidīgo, un viņu sievišķās sejas, skumigas un savaldzinātas, raudzījās lejup.

Pēkšņās izbailēs Lira pielēca kājās, taču harpijas ne­kustējās.

-    Jūs, viņa kā neprātā tās uzrunāja, jūs man pir­mīt uzbrukāt, kad es mēģināju jums kaut ko stāstīt. Kas tagad jūs aptur? Uz priekšu, plēsiet mani ar saviem nagiem un padariet par veli!

-   Tas būtu beidzamais, ko mēs darītu, sacīja harpija, kas tupēja centrā, un tā bija pati Bezvārde. Uzklausiet mani! Pirms tūkstošiem gadu, kad te uzradās pirmie veļi, Visvarenais mums piešķīra spēju saskatīt katrā to slik­tāko, un kopš tā laika mēs esam barojušās ar ļauno, līdz mūsu asinis kļuvušas pretīgas un pat mūsu sirdis šķeblgas.

Tomēr tas mums bija viss, ar to mēs barojāmies. Nekā cita nebija. Un tagad mēs uzzinām, ka jūs plānojat atvērt ceļu uz augšpasauli un izlaist visus veļus…

Bezvārdes griezīgo balsi apslāpēja miljoni čukstu, jo katrs velis, kas varēja dzirdēt, izkliedza savu prieku un cerības, bet visas harpijas brēca un sita spārnus, iekams veļi atkal apklusa.

-   Jā, Bezvārde sauca, vest viņus ārā! Ko mēs tagad darīsim? Es jums pateikšu, ko: kopš šī brīža mūs nekas neatturēs. Mēs ievainosim, apgānīsim, plēsīsim un plo­sīsim katru veli; kam paveiksies, to mēs padarīsim traku no bailēm un vainas apziņas, lai viņš ienīstu pats sevi. Patlaban šī ir novārtā pamesta zeme; mēs to padarīsim par elli!

Harpijas visas kā viena spiedza un ņirgājās, daudzas no tām, pacēlušās no koka, uzreiz metās veļiem virsū, liekot tiem šausmās izklīst. Lira pieķērās Vilam pie rokas un teica: Tagad harpijas ir to izpļāpājušas un mēs neko nevaram izdarīt veļi mūs ienīdīs, viņi domās, ka esam viņus nodevuši! Mēs visu esam padarījuši vēl sliktāku, nevis labāku!

-   Nomierinies, Taielijs teica. Nekrīti izmisumā. Sa­aicini viņus atpakaļ, lai paklausās mūsos.

Vils sauca: Nāciet atpakaļ! Atgriezieties, jūs visi! Nāciet un paklausieties!

Harpijas ar kārām, izsalkušām sejām, alkdamas pēc posta, cita pēc citas pagriezās un lidoja atpakaļ uz koku, un ari veļi lēnām atgriezās. Kavalieris atstāja savu spāri Sal­mekijas aprūpē, un viņa mazā, spriegā, zaļi tērptā tumšma­tainā figūriņa uzlēca uz klints, kur viņu visi varēja redzēt.

-    Harpijas, kavalieris ierunājās. Mēs jums varam piedāvāt kaut ko labāku. Atbildiet uz maniem jautāju­miem godīgi, paklausieties, ko es jums teikšu, un pēc tam spriediet. Kad Lira ar jums runaja aiz sienas, jūs viņai metāties virsū. Kāpēc jūs tā darījāt?

-   Meli! visas harpijas kliedza. Meli un fantazijas!

-    Tomēr, kad viņa nupat runāja, jūs visas klausījāties, visas līdz pēdējai, un sēdējāt klusas un mierīgas. Kāpēc tā?

-   Tāpēc, ka tā bija patiesība, Bezvārde sacīja. Tāpēc, ka viņa stāstīja patiesību. Patiesība mūs lolo. Patiesība mus baro. Tāpēc, ka mēs tur neko nevarējām darīt. Jo tā bija patiesība. Jo mums nebija apjautas, ka pastāv kas cits, izņemot ļaunumu. Jo ta mēs uzzinājām ko jaunu par pasauli, sauli, vēju un lietu. Jo tā bija patiesība.

-     Tādā gadījumā, Taielijs ierosināja, noslēgsim darījumu. Tā vietā, lai saredzētu tikai šurp atnākušo veļu ļaunumu, nežēlību un alkatību, kopš šī brīža jums būs tiesības palūgt jebkuram velim, lai viņš jums pa­stāsta par savu dzīvi, un viņi jums stāstīs patiesību par to, ko pasaulē redzējuši, aizskāruši, dzirdējuši, mīlējuši un pazinuši. Ikvienam no šiem veļiem ir kāds stāsts, ikvienam, kas vēl te nonāks, būs kaut kas patiess stās­tāms par pasauli. Jums bus tiesības to noklausīties, un viņiem vajadzēs jums stāstīt.

Lira apbrīnoja mazā izlūka aukstasinību. Kā viņš uz­drīkstējās runāt ar šiem radījumiem tā, it kā viņam būtu vara piešķirt tiem tiesības? Katra no šīm harpijām varēja viņu vienā mirklī pagrābt, sakropļot vai uznest gaisā un tad nosviest zemē, sašķaidot gabalos. Un tomēr viņš tur stavēja, lepns un bezbailīgs, un slēdza ar tām līgumu! Un harpijas klausījās un klusi apspriedās, pavērsušas seju cita pret citu.

Visi veļi, klusēdami un baiļu pārņemti, vēroja.

Tad Bezvārde pagriezās.

-    Ar to nepietiek, viņa teica. Mēs gribam vairāk. Vecajā izņēmuma stāvoklī mums bija savs uzdevums. Mums bija sava vieta un pienākums. Mēs uzcītīgi pildījām Visvarenā pavēles, un par to mūs cienīja. Mūs ienīda un no mums baidījās, bet arī cienīja. Kas ar mūsu cieņu notiks tagad? Kāpēc veļiem būtu jāņem mūs vērā, ja viņi vienkārši var atkal iziet pasaulē? Mums ir savs lepnums, un nevajag mums to atņemt. Mums vajadzīgs godājams stāvoklis! Mums vajadzīgs pienākums un savs uzdevums tas mums nesīs pelnīto cieņu!

Harpijas uz zariem grozījās, murmināja un cilāja spār­nus. Bet pēc mirkļa Salmekija pielēca kājās pievieno­damās kavalierim, viņa iesaucās: