Dzintara tālskatis

Viņa juta, ka sāk tam ticēt, taču tik un tā bija sirdi plo­soši redzēt mazo, auksto būtni tik tuvu un tomēr nesa­sniedzamu. Lira mēģināja satvert Rodžera delnu, taču pirksti sakļāvās tukšā gaisā; viņš saprata un apsēdās meitenei blakus.

Citi veļi mazliet atkāpās, atstādami viņus vienus, un arī Vils pagāja nostāk un apsēdās paauklēt savu roku. Tā atkal asiņoja, un, kamēr Taielijs nevaldāmi lidoja virsū veļiem, lai liktu tiem atkāpties, Salmekija palīdzēja Vilam apkopt vāti.

Bet Lira un Rodžers tam nepievērsa uzmanību.

-   Tu neesi mirusi, viņš sacīja. Kā tu varēji šeit no­kļūt, ja esi vēl dzīva? Un kur ir Pans?

-   Ak, Rodžer, man vajadzēja viņu pamest krastā tas bija ļaunākais, ko es jelkad esmu izdarījusi, tas bija tik ļoti sāpīgi tu zini, kā tas sāp! Viņš vienkārši tur stāvēja, vienkārši skatījās ak -, es jutos ka slepkava, Rodžer, bet tā vajadzēja, citādi es nevarētu atnākt šurp!

-    Kopš esmu miris, visu laiku itin kā runāju ar tevi, Rodžers sacīja. Esmu vēlējies, kaut es to varētu, un vē­lējies tik stipri… Vienkārši vēlējies, kaut varētu izkļūt ārā, es un citi mirušie, jo šī ir briesmīga vieta, Lira, šeit nav izredžu; kad cilvēks ir miris, nekas nemainās, un tad tās putnveida… Tu zini, ko viņas dara? Harpijas gaida, kamēr tu aizmiedz, kārtīgi gulēt nav iespējams nekad, tikai tā pasnaust, un klusām piezogas tev klāt un čukst visu to ļauno, ko tu esi darījis, kad biji dzīvs, lai tu to neaizmirstu. Tās zina par tevi visļaunāko. Tās zina, kā tev likt justies briesmīgi, vienkārši domājot par visām muļķīgajām un nelādzīgajām lietām, ko tu jelkad esi darījis. Un visas alkatīgās un sliktās domas, ko tu jelkad esi domājis, harpijas zina tās visas, un viņas tevi kau­nina un izdara tā, ka tev kļūst nelabi pašam no sevis… Bet tikt prom no viņām tu nevari.

-   Labi, Lira teica, klausies!

Klusinājusi balsi un pieliekusies tuvāk mazajam ve­lim, gluži tāpat kā mēdza darīt, kad viņi Džordanā plāno­ja kādu nerātnību, viņa turpināja:

-    Tu droši vien nezini, bet raganas tu atceries Seralīnu Pekkalu raganas par mani izteica pareģojumu. Viņas nezina, ka es to zinu, neviens nezina. Agrāk es to nevienam nebiju stāstījusi. Kad biju Trollezundē, ģiptietis Ferders Korems paņēma mani līdzi uz satikšanos ar raganu konsulu doktoru Lanseliusu, un viņš mani it kā parbaudīja. Viņš teica, ka man jāiziet ārā un jāizvēlas no daudzām mākoņpriedēm īstā, tad viņš redzēšot, vai es tiešām protu nolasīt aletiometru.

Nu, es to izdarīju un aši ienācu iekšā, jo bija auksts un man vajadzēja tikai sekundi — tas bija viegli. Konsuls runāja ar Ferderu Koremu, un viņi nezināja, ka es dzirdu. Viņš sacīja raganas esot par mani pareģojušas, ka es izdarīšot kaut ko lielu un svarīgu, un tas notikšot citā pasaulē…

Tikai es par to nekad nerunāju un laikam biju pat piemirsusi, jo notika tik daudz kas cits. Tāpēc tas it kā izgāja no prāta. Es par to nekad nerunāju pat ar Panu, jo iedomājos, ka viņš smietos.

Bet tad vēlāk Koulteres kundze mani notvēra un tu­rēja transā, un es par to sapņoju un sapņoju ari par tevi. Un atcerējos ģiptiešu laivinieci Ma Kostu. Vai atceries Džeriko mēs nokļuvām uz viņu laivas kopā ar Saimonu, Hjū un tiem…

-    Jā! Un mēs ar to gandrīz aizceļojām uz Ebingdonu! Tas bija labākais, ko jelkad esam darījuši, Lira! Es to nekad neaizmirsīšu, pat atrazdamies te miris tūkstoš gadu…

—  Jā, bet klausies! Kad es pirmoreiz aizmuku no Koulteres kundzes jā gan -, es atkal atradu ģiptiešus, viņi mani pieskatīja un… Ak, Rodžer, es tik daudz at­klāju, bet tas ir svarīgi: Ma Kosta man teica viņa teica, ka manā dvēselē esot raganu eļļa, viņa teica, ka ģiptieši esot ūdens ļaudis, bet es esot uguns būtne.

Un es iedomājos tas nozīmē, ka viņa mani it kā sa­gatavo raganu pareģojumam. Es zinu, ka man jāpaveic kaut kas svarīgs, un konsuls doktors Lanseliuss sacīja: esot svarīgi, lai es nekad neuzzinātu savu likteni, līdz tas īstenosies, saproti es nekad nedrīkstu par to jautāt…

Tāpēc es to nekad neesmu darījusi. Neesmu pat domājusi par to, kas tas varētu būt. Es pat nekad neesmu par to jautājusi aletiometram.

Bet tagad es domāju, ka zinu. Tas, ka esmu tevi atra­dusi, tam ir tāds kā pierādījums. Tas, kas man jādara, Rodžer, mans liktenis ir tads, ka man jāpalīdz visiem veļiem izkļūt no Nāves zemes uz visiem laikiem. Es un Vils mēs grasāmies jūs visus glābt. Tāpēc, ka lords Ez­riels, mans tēvs, sacīja… "Nāvei jāmirst," viņš sacīja. Tomēr es nezinu, kas notiks. Vēl viņiem to nesaki ap­soli! Es domāju, ka jūs ilgi te nepaliksiet, bet…

-    Tieši to es gribēju tev pastāstīt! Rodžers iesaucās. Es teicu viņiem, visiem citiem mirušajiem, es viņiem teicu, ka tu nāksi! Tieši tāpat, kā tu atnāci un izglābi bēr­nus no Bolvangaras! Es teicu: "Lira to izdarīs, ja vispār kāds to spēj." Viņi vēlējās, kaut tā būtu patiesība, viņi gribēja man ticēt, bet jāsaka, ka tā īsti nekad nenoticēja.