Dzintara tālskatis

Viņa varēja dzirdēt skrapstam dēmona nagus, tam uz­manīgi pārvietojoties pa bēniņu grīdu, un tad caurumā parādījās pērtiķa melnā, zelta bārkstīm apmalotā seja. Koulteres kundze uzreiz saprata un sekoja viņam cauru­mā, nogaidīdama, līdz aprod acis. Nespodraja gaisma viņa pamazām saskatīja garu bēniņu telpu ar tumšiem bufešu, galdu un grāmatskapju apveidiem: tur glabāša­nai bija novietotas dažāda veida mēbeles.

Vispirms sieviete aizstūma garu bufeti priekšā cauru­mam vietā, kur bija noplēsti kārniņi. Tad, uz pirkst­galiem aiztipinājusi līdz durvīm tālākajā galā, viņa paraustīja rokturi. Durvis, protams, bija aizslēgtas, taču slēdzene bija vienkārša, un viņa paņēma matadatu. Pēc trim minūtēm Koulteres kundze un viņas dēmons jau stāvēja gara gaiteņa galā, kur pelēcīgā gaisma ļāva sa­skatīt šauru kāpņu posmu, pa kuru varēja nokāpt līdz nākamajam stāvam.

Piecas minūtes pēc tam viņi divus stāvus zemāk atvēra pieliekamā logu blakus virtuvei un pa to izkāpa alejā. Kole­džas sarga mājiņa atradās tūlīt ap stūri, un, kā viņa sacīja zeltainajam pērtiķim, bija svarīgi ierasties vispāratzītā veidā, vienalga, kā viņi būtu nolēmuši šo vietu atstāt.

-    Novāciet savas rokas, viņa mierīgi teica sargam, un izturieties kaut cik pieklājīgi, citādi novilkšu jums ādu pār acīm. Pasakiet prezidentam, ka ieradusies Koul­teres kundze un ka viņa tūlīt vēlas ar viņu tikties.

Vīrs atkāpās, un viņa dēmons-pinčers, kurš bija ņirdzis zobus uz māksloti mierīgo zeltaino pērtiķi, acumirklī paslēpās un iežmiedza strupo asti, cik dziļi vien spēja.

Sargs pagrieza telefona kloķi, un pēc minūtes sarga mājiņā iesteidzās jauns priesteris ar veselīgu seju, slaucī­dams rokas sutanā, ja nu Koulteres kundze gadījumā gribētu sarokoties. Viņa negribēja.

-    Kas jūs esat? viņa jautāja.

-    Brālis Luiss, vīrs sacīja, mierinādams savu dēmonu-trusi. Konsistorija tiesas sekretariāta sasaucējs. Ja jūs būtu tik laipna…

-    Neesmu šeit ieradusies runāt ar skrīveri, viņa at­cirta. -Aizvediet mani pie tēva Makfeila. Un tūlīt.

Vīrs bezpalīdzīgi palocījās un gāja viņai pa priekšu. Sargs Koulteres kundzei aiz muguras atviegloti piepūta vaigus.

Brālis Luiss, divas vai trīs reizes mēģinājis uzsākt sa­runu, no šī nodoma atteicās un klusēdams veda viņu uz prezidenta telpām tornī. Tēvs Makfeils bija nodevies lūg­šanām, un nabaga brāļa Luisa roka klauvējot nevaldāmi drebēja. Viņi izdzirda nopūtu un kunkstienu, un pēc tam smagus soļus uz grīdas.

Redzot, kas atnācis, prezidenta acis iepletās, un viņš atieza zobus plēsigā smaidā.

-   Koulteres kundze, viņš sacīja, sniegdams roku. Es ļoti priecājos jūs redzēt. Mans kabinets ir auksts, un viesus mēs uzņemam vienkārši, bet nāciet iekšā, nāciet iekša!

-    Labvakar, viņa sveicināja, sekodama tēvam Makfeilam nemājīgajā telpā ar akmens sienām un ļaudama viņam parosīties un pasniegt krēslu. Paldies, Koul­teres kundze uzrunāja brāli Luisu, kurš vēl grozījās tu­vumā. Es vēlētos glāzi šokolādes.

Nekas netika piedāvāts, un viņa zināja, cik apvainojoši bija izturēties pret brāli Luisu kā pret kalpotaju, bet viņa manieres bija tik nožēlojami pazemīgas, ka viņš to bija pelnījis. Prezidents palocīja galvu, un brālim Luisam, par lielu sapīkumu, vajadzēja iet rīkojumu izpildīt.

-    Protams, jūs esat aizturēta, — prezidents teica, pa­ņemdams otru krēslu, un iededza lampu.

-Ak, kāpēc jūs gribat sagandēt mūsu sarunu, pirms tā sākusies? attrauca Koulteres kundze. Ierados šeit labprātīgi, tiklīdz spēju izbēgt no lorda Ezriela cietokšņa. Tēv prezident, fakts ir tāds, ka man ir laba tiesa informā­cijas par viņa spēkiem un par bērnu un esmu ieradusies dalīties tajā ar jums.

-   Tātad bērns. Sāksim ar bērnu.

-    Mana meita tagad ir divpadsmit gadus veca. Pavi­sam drīz viņas vecums tuvosies jaunības robežai, un tad ikvienam no mums būs par vēlu novērst katastrofu: daba un iespēja saskartos kā dzirkstele ar posu. Pateicoties tam, ka jūs iejaucāties, tagad šāda iespējamība ir daudz lielāka. Ceru, ka esat apmierināts.

-   Jūsu pienākums bija nogādāt viņu šeit, mūsu gādība. Tā vietā jūs izvēlējāties slapstīties kalnu alā kaut gan man paliek noslēpums, kā sieviete ar jūsu intelektu varē­ja cerēt uz veiksmīgu slēpšanos.

-    Droši vien eksistē daudz kas tāds, kas jums paliek noslēpums, manu lord prezident, sākot ar attiecībām starp māti un viņas bērnu. Ja kaut mirkli esat domājis, ka es atdotu savu meitu aprūpēt aprūpēt! vīriešiem, kuri ir uzbudināti un apsēsti ar seksu, vīriešiem, kuriem ir netīri nagi un kuri ož pēc sastāvējušiem sviedriem, vīriešiem, kuru slepenās fantāzijas lodātu pa viņas augu­mu kā tarakāni, ja jūs domājāt, ka es savu bērnu pa­kļautu tam, mans lord prezident, tad jūs esat stulbāks nekā, jūsuprāt, esmu es.

Pirms viņš paspēja atbildēt, pie durvīm klauvēja un ienāca brālis Luiss ar divām glāzēm šokolādes uz koka paplātes. Nervozi palocījies, viņš nolika paplāti uz galda un uzsmaidīja prezidentam, cerēdams, ka viņu lūgs pa­likt, bet tēvs Makfeils pamāja uz durvju pusi, un jaunais vīrietis negribīgi aizgāja.