Dzintara tālskatis

Viņš slapstīdamies virzījās uz priekšu, cieši ieklausī­damies motoru rūkoņā, krusas un slapjdraņķa dārdos, vēja spindzēšanā vados un zābakoto kāju klaudzoņā uz metāla pārejām. Aviācijas inženieris sauca pilotam dažus skaitļus, pēdējais tos apstiprināja, un lords Roke atkal iegrima ēna, cieši turēdamies pie statņiem un šķēršiem, lidaparātam strauji pazeminot augstumu un šūpojoties.

Beidzot, pec lidaparāta kustības apjauzdams, ka tas gandrīz ir noenkurojies, viņš pa kabīnes apvalku mēroja ceļu atpakaļ uz sēdekļiem borta labajā pusē.

Abos virzienos pārvietojās vīri: komandas locekļi, teh­niķi un priesteri. Daudzi no viņu dēmoniem bija ziņkāres pilni suņi. Ejas otrā pusē sēdēja Koulteres kundze, modra un klusa, sievietes zeltainais dēmons no viņas klēpja visu vēroja, starodams ļaunprātībā.

Nogaidījis izdevīgu bridi, lords Roke pāršāvās pāri ejai uz Koulteres kundzes sēdekli un acumirklī patvērās viņas pleca ēnā.

-    Ko viņi dara? sieviete nomurmināja.

-   Nolaižas. Mēs atrodamies pie ģeneratoru stacijas.

-    Vai grasāties palikt kopā ar mani vai darboties uz savu roku? viņa čukstēja.

-   Palikšu ar jums. Man vajadzēs slēpties zem jūsu ka­žoka.

Koulteres kundzei mugurā bija smags aitadas kažoks, siltajā kabinē neērti biezs, bet roku dzelži kavēja to novilkt.

-    Tad lieniet tūlīt iekšā, viņa teica, paskatījusies apkārt, un lords Roke ielīda viņai azotē, atrazdams ar ka­žokādu izoderētu kabatu, kur varēja droši tupēt. Zel­tainais pērtiķis gādīgi sabakstīja aiz kažoka Koulteres kundzes zīda apkakli gluži kā prasīgs sieviešu tērpu modelētājs, kas apkalpo savu iemīļoto modeli. Dēmons neatslābstoši rūpējās, lai lords Roke butu pilnīgi apslēpts kažoka krokās.

Viņš paguva tieši laikā. Tūlīt ieradās ar šauteni bru­ņots kareivis, pavēlēdams, lai Koulteres kundze kāpj laukā no lidaparāta.

-   Vai varat noņemt man šos roku dzelžus? viņa jautaja.

-    Man nav pavēlēts tos noņemt, kareivis atbildēja. Celieties kājās, lūdzu!

-    Bet ir grūti pakustēties ar šiem krāmiem uz rokām. Esmu gluži stīva — esmu nosēdējusi te lielāko dienas daļu bez kustēšanās -, un jūs zināt, ka man nav nekādu ieroču, jo esat mani pārmeklējis. Ejiet, pajautājiet prezidentam, vai tiešām ir nepieciešams mani saslēgt dzelžos. Vai tad es grasos mēģināt bēgt šaja mežonīgajā vietā?

Lordu Roki neietekmēja viņas šarms, taču viņu inte­resēja tā iespaids uz citiem. Sargs bija jauns vīrietis viņiem būtu vajadzējis sūtīt kādu vecu, sirmu kareivi.

-   Labi, sargs teica, esmu pārliecināts, ka jūs nebegtu, kundze, bet es nevaru darīt to, kas man nav pavēlēts. Esmu pārliecināts, ka jūs to saprotat. Lūdzu, piecelieties, kundze, un, ja jūs paklupsit, es jūs noturēšu aiz rokas.

Koulteres kundze piecēlās, un lords Roke juta, ka viņa sāk neveikli iet. Viņa bija visgraciozākais cilvēks, ko Gal­livespiāns jebkad bija redzējis, lempīgums bija tēlots. Kad viņi sasniedza trapa augšgalu, sieviete paklupa un uztraukti iekliedzās, un lords Roke sajuta triecienu, sarg­kareivja rokai viņu satverot. Viņš dzirdēja arī, ka ap viņiem mainās skaņas: kauca vējš, un stingri griezās mo­tori, ģenerēdami jaudu apgaismojumam, kaut kur tu­vumā skanēja balsis, kas izkliedza pavēles.

Viņi kāpa lejā pa trapu, Koulteres kundzei smagi bal­stoties pret sargkareivi. Sieviete runāja klusi, un lords Roke varēja saklausīt tikai kareivja atbildi.

-    Tam seržantam tur pāri pie lielajām redelēm viņam ir atslēgas. Bet es neuzdrīkstos viņam tās prasīt, kundze, piedodiet!

-    Nu labi, viņa teica, veikli izdvesdama nožēlas no­pūtu. -Šā vai ta paldies.

Lords Roke dzirdēja zābaku soļus aizdipam prom pār akmeņiem, un Koulteres kundze čukstēja: Vai dzirdējāt par atslēgām?

-   Pasakiet man, kur tas seržants ir? Man jāzina, kur un cik tālu.

-Apmēram desmit manu soļu attālumā. Pa labi. Liela auguma vīrs. Es redzu pie viņa jostas atslēgu saišķi.

-    Tas neko nedod, ja es nezinu īsto atslēgu. Vai redzē­jāt to, kad viņš slēdza dzelžus?

-   Jā. īsa, resna atslēga, ap to aptīta melna lente.

Lords Roke norāpoja lejā, ķerdamies viņas kažoka bie­zajā aitas vilnā, līdz sasniedza tā apakšmalu ceļu līmenī. Tur cieši turēdamies, Gallivespiāns palūkojās apkārt.

Viņus apgaismoja prožektors, mezdams spilgtu gaismu pār mitrajām klintīm. Bet, skatīdamies apkārt un meklē­dams ēnu, lords Roke ieraudzīja, ka gaisma vējā sāk sā­niski šūpoties. Tad atskanēja kliedziens un gaisma pie­peši nodzisa.

Viņš nekavējoties nokrita zemē un pa šļakstošo slapj­draņķi metās uz seržanta pusi, kurš grīļīgi liecās uz priekšu, pūlēdamies satvert nokritušo prožektoru.

Šajā juceklī lords Roke uzlēca lielajam vīram uz kājas, kad tā pašūpojās viņam garām, un sakampa kokvilnas bikšu galu izmirkušu un jau piesūkušos smagu lietū un iegrūda dzeloni miesā tieši virs zābaka.

Izgrūdis kunkstošu brēcienu un sagrābis kāju, seržants neveikli nokrita, pūlēdamies ievilkt elpu un iekliegties. Lords Roke atlaidās un atlēca sānis no krītošā ķermeņa.