Dzintara tālskatis

Neviens neko neievēroja: vēja, motoru un kapājošās krusas troksnis apslāpēja cilvēka kliedzienu, un tumsā viņa augums nebija saskatāms. Taču tuvumā atradās vēl citi, un lordam Rokem vajadzēja strādāt veikli. Viņš uzlē­ca nokritušajam vīrietim uz sāna tam blakus ledaina ūdens peļķē gulēja atslēgu saišķis un vilka to aiz lielās šautras, tik resnas kā viņa roka un garumā viņam līdz pusei, līdz atrada atslēgu ar melno lenti. Un tad sākās cīniņš ap atslēgu riņķa sprādzi, nepārtraukti riskējot da­būt triecienu ar krusas graudu tas Gallivespiānam būtu nāvējošs: ledus gabals bija divu viņa dūru lielumā.

Un tad balss virs viņa prasīja: Vai ar jums viss kārtībā, seržant?

Kareivja dēmons rūca uz seržanta dēmonu, kurš bija pa pusei apdullis un pakritis, un apošņāja viņu. Lords Roke nevarēja gaidīt: atkal lēciens un dūriens, un otrs vīrs nokrita blakus seržantam.

Vilkdams, puledamies un ciladams lords Roke beidzot atslēgu riņķi atlauza vaļā: vispirms nācās nocelt sešas at­slēgas, kas atradās virs atslēgas ar melno lenti, tikai tad tā atbrīvojās. Nu jau ik sekundi varēja no jauna iedegties prožektora gaisma, bet pat pustumsā diezin vai viņi ne­pamanītu divus nemaņā gulošus vīrus…

Lords Roke patlaban noņēma atslēgu, kad atskanēja kliedziens. Viņš no visa spēka vilka masīvo atslēgas šautru raudams, cilādams, celdams, rāpodams, staipī­dams un paslēpās aiz kāda maza laukakmens tieši tobrīd, kad atskanēja dimdoši soļi un balsis sauca pēc gaismas.

-   Nošauti?

-   Neko tādu nedzirdēju…

-   Vai viņi elpo?

Tad no jauna iedegās salabotais prožektors. Lords Roke tika izgaismots tik skaidri kā lapsa mašīnas priekšējo lukturu gaismā. Viņš stāvēja sastindzis, bolīdams acis pa labi un pa kreisi, un, pārliecinājies, ka visu uzmanība pievērsta tik noslēpumainā kārtā nokritušajiem vīriem, uzmauca atslēgu sev plecā un skrēja, apiedams peļķes un akmeņus, līdz sasniedza Koulteres kundzi.

Jau pēc sekundes viņa atslēdza roku dzelžus un klusi nolika tos zemē. Lords Roke palēcās, satvēra sievietes kažoka apakšmalu un uzskrēja augša viņai uz pleca.

-    Kur bumba? kavalieris prasīja tuvu pie Koulteres kundzes auss.

-    Viņi tikko sāk to izcelt. Bumba ir tajā lielajā redeļu kastē tur, uz zemes. Es nevaru rīkoties, iekams viņi to nebūs izcēluši, un pat tad…

-   Labi, lords Roke teica, skrieniet! Paslēpieties! Es palikšu tepat un pavērošu. Skrieniet!

Viņš nolēca uz viņas piedurknes, pēc tam zemē. Bez mazākā trokšņa sieviete virzījās prom no gaismas, sā­kumā lēnām, lai nepiesaistītu sarga uzmanību, bet pēc tam, pieliekusies un lietus šaustīta, skrēja augšā pa slī­pumu, zeltainajam pērtiķim šaujoties pa priekšu un izlū­kojot ceļu.

Aiz muguras Koulteres kundze dzirdēja nepārtraukto motoru rūkoņu, juceklīgus izsaucienus un spēcīgo prezi­denta balsi cenšamies notikuma vietā ieviest kaut kādu kartību. Viņa atcerējās ilgstošās mokošās sāpes un halu­cinācijas, ko bija pārcietusi pēc kavaliera Taielija dzeliena, un nevēlējās būt šo abu vīriešu vietā, kad tie modīsies.

Bet drīz Koulteres kundze jau bija uzkāpusi augstāk un, rāpdamās pār mitrajiem akmeņiem, redzēja sev aiz muguras šaudāmies prožektora gaismu, kas atstarojās no cepelīna lielā, izliektā vēdera; patlaban tā atkal nodzisa, un nu viņa dzirdēja tikai motora rūkoņu, tam veltīgi cīno­ties pret vēju, un ūdenskrituma dārdus lejā.

Dzimtera hidrostacijas inženieri pūlējās pār aizas malu pievienot bumbai strāvas kabeli.

Koulteres kundzes galvenā problēma nebija izkļūt no šīs situācijas dzīvai: tam bija otršķirīga nozīme. Galve­nais bija izdabūt Liras matus no bumbas, pirms tā tiek uzspridzināta. Matus, kas bija atradušies aploksnē, lords Roke pēc viņas aresta bija sadedzinājis, ļaudams vējam pelnus aizpūst naksnīgajās debesīs; pēc tam viņš bija iekļuvis laboratorijā un novērojis, ka viņi rezonanses kamerā ievieto tumši zeltainās cirtas atlikušo daļu. Viņš skaidri zināja, kur tā ir un kā kamera atverama, bet spilgtā gaisma un mirdzošās laboratorijas virsmas, ne­maz nerunājot par tehniķu nemitīgo nākšanu un iešanu, neļāva neko pasākt.

Tāpēc matu cirtu vajadzēja izņemt pēc tam, kad bumba būs uzstādīta.

Prezidenta nolūki pret Koulteres kundzi visu vēl sa­režģīja. Bumba enerģiju saņēma no pārrautās saiknes starp cilvēku un dēmonu, un tas nozīmēja derdzīgu pro­cesu: lamatu būri un sudraba giljotīnu. Prezidents grasī­jās pārraut mūža garuma saikni starp Koulteres kundzi un zeltaino pērtiķi un tādā ceļā atbrīvojušos enerģiju iz­mantot, lai iznīcinātu viņas meitu. Viņa un Lira ietu bojā no pašas Koulteres kundzes izgudrojuma. "Tas vismaz ir precīzs," viņa domāja.

Sievietes vienīgā cerība palika lords Roke. Bet cepehnā viņš čukstus viņai bija skaidrojis par savu indīgo dzeloņu spēku: viņš tos nevarot izmantot nepārtraukti, jo ar katru dzelienu inde pavājinoties. Lai tās potence atkal pilnībā atjaunotos, vajagot paiet veselai dienai. Necik ilgi, un šis galvenais ierocis zaudēs spēku tad viņiem paliks tikai pašu attapība.

Atradusi pārkaru klinti blakus egles saknēm pie aizas, Koulteres kundze iekārtojās zem tās, lai paskatītos apkārt.