Dzintara tālskatis

Vai viņš ir miris? Vai tas uzgāja gaisā? viņa pama­nījās pajautāt.

Lords Ezriels viņu iecēla ieceru kuģi un iekāpa viņai blakus, ielēca ari sniega leopards, turēdams mutē pa pu­sei apdullušo pērtiķi. Lords Ezriels satvēra vadības svi­ras, un kuģis uzreiz uzlēca gaisā. Sāpju apmiglotām acim Koulteres kundze palūkojās lejup uz nogāzi. Tur kā skud­ras šurpu turpu skraidīja cilvēki; daži gulēja beigti, tik­mēr citi saraustītām kustībām rāpoja pa akmeņiem. Visam šim haosam pa vidu no ģeneratoru stacijas kā milzu čūska stiepās kabelis, vienīgais mērķtiecīgais priekšmets visā ainavā, tiekdamies uz mirdzošo bumbu, kur krātiņā sačokurojies gulēja prezidenta līķis.

-    Lords Roke? jautāja lords Ezriels.

-    Miris, viņa čukstēja.

Viņš nospieda pogu, un izšāvās liesmu pīķis, sašūpodams cepelīnu. Mirkli vēlāk viss lidaparāts uzliesmoja baltās ugunīs, ietinot tajās arī ieceru kuģi, kas nekustīgs un neskarts karājās liesmu vidū. Lords Ezriels nestei­dzīgi virzīja savu gaisa kuģi projām, un viņi skatījās, kā liesmojošais cepelīns lēnām krīt un nolaižas uz visas šīs ainas uz bumbas, kabeļa, kareivjiem un visa cita -, un viss sagāzās dūmu un liesmu juceklī, gar kalnu uzņem­dams ātrumu un krītot pārvērzdams pelnos sveķainos kokus, līdz cepelīns iekrita baltajā ūdenskritumā, kas visu aizrāva prom tumsā.

Lords Ezriels atkal aizskāra vadības sviras, un ieceru kuģis sāka uzņemt ātrumu ziemeļu virzienā. Bet Koul­teres kundze nespēja atraut skatienu no ainavas. Viņa vēl ilgi asaru pilnām acīm atskatījās uz liesmām, līdz no tām nepalika pāri nekas vairāk kā vertikāla, tumsā sprakstoša oranža līnija, kas ievijās dūmos un tvaikā, un pēc tam izgaisa arī tā.

26 Bezdibenis

saule ir atstājusi savu melnumu ir atradusi svaigāku rītu, & gaišais mēness līksmojas skaidrajā naktī bez mākoņiem…

VILJAMS BLEIKS

Bija tumšs, un visu apņemošais mel­nums spieda Liras acis tik smagi, ka viņa gluži vai sajuta uz tām tūkstoš tonnu smagu klinšu svaru. Vienīgā gaisma nāca no lēdijas Salmekijas spā­res luminiscējošās astes, un pat tā sāka bālēt, jo nabaga kukaiņi Nāves zemē nevarēja atrast sev pārtiku kavaliera spāre necik sen bija nobeigusies.

Tāpēc, Taielijam sēžot uz Vila pleca, Lira turēja lēdijas spāri plaukstās, bet lēdija kukainim kaut ko mierinoši čukstēja, barodama to sākumā ar cepumu druskām, bet pēc tam pati ar savām asinīm. Ja Lira to būtu redzējusi, viņa piedāvātu savējas, jo viņai asiņu bija vairāk, taču meitene nespēja neko citu kā koncentrēties, lai atrastu drošu atbalstu kājām un izvairītos no zemākajām pārkaru klintīm virs galvas.

Harpija Bezvārde viņus bija ievedusi alu sistēmā, kurai, pēc viņas vārdiem, vajadzēja aizvest līdz tuvākajai vietai Nāves zemē, no kuras varētu atvērt logu uz citu pasauli. Aiz viņiem nāca bezgalīgi daudz veļu. Tunelis bija čukstu pilns priekšējie iedrošināja tos, kas nāca aiz viņiem, drosmīgie uzmundrināja gļēvos, un vecie iedvesa cerības jaunajiem.

Vai vēl tālu jāiet, Bezvārde? Lira klusi jautāja. Jo šī nabadzīte spāre mirst arī viņas gaisma izdzisīs.

Harpija apstājās un pagriezusies atbildēja:

-   Vienkārši sekojiet. Ja neko neredzat, klausieties. Ja nedzirdat, tad taustiet.

Harpijas acis tumsā mežonīgi spīdēja. Lira pamāja ar galvu un teica: Jā, es tā darīšu, bet es neesmu tik stipra kā parasti un neesmu drosmīga, vismaz ne pārāk. Lūdzu, neapstājies. Es sekošu mēs visi sekosim. Lūdzu, turpini ceļu, Bezvārde!

Harpija pagriezās un devās tālāk. Spāres spīdums ik minūti pavājinājās, un Lira saprata, ka drīz tas pazudīs pavisam.

Viņai meimurojot uz priekšu, tieši blakus ierunājās balss pazīstama balss.

-    Lira, Lira, bērns…

Meitene sajūsmināta pagriezās.

-    Mister Skorsbij! Ak, kā es priecājos jūs dzirdēt! Un tas esat jūs es tagad redzu ak, kaut es varētu jums pieskarties!

Vārgajā, vārgajā gaismā Lira saskatīja Teksasas gaisa kuģotāja kalsno siluetu un sardonisko smaidu, un viņas plauksta pati no sevis veltīgi pastiepās uz priekšu.

-    Es arī, mīļumiņ. Bet paklausies viņi tur ārā ir sataisījuši nepatikšanas, un tās ir mērķētas uz tevi nejautā man, kādas. Vai tas ir tas zēns ar nazi?

Vils bija lūkojies uz viņu, dedzīgi vēlēdamies redzēt Liras seno biedru, bet nu viņa skatiens paslīdēja garām Lī uz veli gaisa kuģotājam līdzās. Lira uzreiz redzēja, kas viņš ir, un apbrīnoja pieaugušā Vila vīziju tas pats iz­virzītais žoklis, tā pati galvas turēšanas maniere.

Vils bija bez valodas, bet viņa tēvs teica:

-    Klausies tagad nav laika par to runāt -, vienkārši dari tieši tā, kā es teikšu. Tūlīt paņem nazi un sameklē Liras matos vietu, kur tika nogriezta sproga.

Vila tēvs runāja steidzīgi, un zēns nešķieda laiku, jau­tādams, kāpēc. Lira, satraukumā plati iepletusi acis, ar vienu roku pacēla augšup spāri un ar otru taustīja matus.

-   Nē, Vils sacīja, pavelc roku nost es nevaru redzēt.

Un vājajā gaismas atblāzmā viņš ieraudzīja: mazā lau­kumiņā tieši virs Liras kreisajiem deniņiem mati bija īsāki nekā citur.

-   Kurš to izdarīja? Lira jautāja. Un…

-   Kuš, Vils klusināja meiteni un jautāja sava tēva ve­lim: Kas man jādara?