Dzintara tālskatis

Dzīvie lāgu lāgiem atskatījās un redzēja, ka no spraugas, kurai viņi bija izgājuši cauri, vijas nebeidzama mirušo virkne: mātes spieda pie krūtīm savu mazuļu sejiņas, vecī­gie tēvi lēnām kāpelēja, mazie bērneļi cieši turējās priekšējo stērbelēs, zēni un meitenes Rodžera vecumā turējās stingri un uzmanīgi viņu bija tik daudz… Un visi sekoja Vilam un Lirai kā tie vēl aizvien cerēja, uz atklātu telpu.

Bet daži veļi viņiem neuzticējās. Tie drūzmējās cieši aizmugurē, un abi bērni juta uz savām sirdīm un citiem iekšējiem orgāniem aukstas plaukstas un dzirdēja ļaunus čukstus:

-   Kur ir augšpasaule? Cik tālu vēl?

-   Mums te ir bail!

-    Mums nevajadzēja nākt šurp Nāves zemē vismaz bija mazlietiņ gaismas un mazliet sabiedrības. Te ir daudz sliktāk!

-   Jūs darījāt nepareizi, nākdami uz mūsu zemi! Jums vajadzēja palikt jūsu pašu pasaulē un pagaidīt, līdz nomirstat, iekams nākt lejā mūs traucēt!

-    Ar kādām tiesībām jūs mūs vadāt? Jūs esat tikai bērni! Kas jums piešķīris tādu varu?

Vils gribēja pagriezties un teikt kaut ko nosodošu, bet Lira turēja viņu aiz rokas; veļi esot nelaimīgi un iebiedēti, viņa sacīja.

Tad ierunājās lēdija Salmekija, un viņas balss lielajā tukšumā aizskanēja tālu.

-    Draugi, esiet drosmīgi! Turieties kopā un turpiniet iet! Ceļš ir grūts, bet Lira to atradīs. Esiet pacietīgi un optimistiski, un mēs izvedīsim jus laukā, nebaidieties!

To dzirdot, Lira sajutās stiprāka tads arī bija lēdijas patiesais nolūks. Un tā viņi ar mokošām pūlēm kūlās uz priekšu.

-   Vil, Lira pēc dažām minūtēm jautāja, — vai tu dzirdi to vēju?

-   Jā, Vils atbildēja. Bet es to itin nemaz nejūtu. Un es tev ko pateikšu par to caurumu tur lejā. Tas ir tādas pašas izcelsmes kā manis izgrieztais logs. Tam ir tāda pati mala. Šai malai piemīt kaut kas īpašs reiz pataustījis, tu to nemūžam neaizmirsīsi. Un es to varu saskatīt tieši tur, kur klintis gāžas tumsā. Bet tā lielā telpa tur lejā tā nav tāda citpasaule kā pārējās. Tā ir citādāka. Man tā nepa­tīk. Es vēlos, kaut spētu to aizvērt ciet.

-   Tu neaizvēri katru logu, ko izgriezi?

-    Nē, jo dažus no tiem es nespēju aizvērt. Bet es zinu, ka man to vajadzēja. Viss iet aplami, ja tos atstāj vaļā. Un vēl tik liels… Viņš ar žestu norādīja lejup, negribēdams tur skatīties. Tas ir nepareizi. Notiks kaut kas slikts.

Kamēr viņi tā sprieda, mazu gabaliņu tālāk norisi­nājās cita saruna: kavalieris Taielijs klusi runājās ar Lī Skorsbija un Džona Perija veļiem.

-   Tātad, ko jūs sakāt, Džon? Lī teica. Jūs sakāt, ka mums nevajadzētu iziet atklātā telpā? Cilvēk, ikviena mana daļiņa alkst no jauna pievienoties dzīvajam Visumam!

-    Jā, tāpat ir arī ar mani, sacīja Vila tēvs. Bet es ticu: ja tie no mums, kas raduši cīnīties, paliktu, mēs va­rētu mesties cīņā Ezriela pusē. Ja tas notiks īstajā brīdī, mūsu iejaukšanās varētu visu izšķirt.

-    Veļi? Taielijs vaicāja, cenzdamies, lai viņa balss nepaustu skepsi, taču tas neizdevās. Kā jūs varētu cī­nīties?

-    Mēs nevarētu ievainot dzīvas būtnes, gluži pareizi. Bet ir paredzams, ka Ezriela armija cīnīsies arī pret citādām.

-    Šie Rēgi, Lī sacīja.

-    Tieši tos es arī domāju. Rēgi uzbruk dēmoniem, vai ne? Un mūsu dēmoni sen ir prom. Ir vērts mēģināt, Lī.

-   Labi, es turos kopā ar tevi, draugs.

-    Un jūs, ser, Džona Perija velis uzrunāja kavalieri. Esmu runājis ar jūsu ļaužu veļiem. Vai jūs nodzīvosiet pietiekami ilgi, lai atkal skatītu pasauli, pirms nomirsiet un atnāksiet atpakaļ kā velis?

-    Tiesa, mūsu dzīve ir īsa salīdzinājumā ar jūsējām. Man vēl ir atlikušas dažas dienas, ko dzīvot, Taielijs sacīja, un lēdijai Salmekijai varbūt mazliet vairāk. Bet, pateicoties tam, ko dara šie bērni, mūsu trimda veļu pa­saulē nebūs pastāvīga. Es esmu lepns, ka palīdzu viņiem.

Viņi gāja tālāk. Un visu laiku acu priekšā rēgojās šis pretīgais kritiens. Viena maza kļūme, viens solis, kas sperts uz vaļīga akmens, viena neapdomāta atbalstīšanās var tevi aizsūtīt leja uz visiem laikiem domāja Lira tik dziļi lejā, ka tu nomirtu badā, iekams atsistos pret dibenu, un tad tavs nabaga velis turpinātu krist un krist neiz­mērojamajā bezdibenī, bez neviena, kas varētu palīdzēt, pastiept rokas un tevi no turienes izcelt, mūžīgi pie pilnas apziņas un mūžīgi krītošu…

Ak, tas gan laikam būtu daudz ļaunāk nekā pelēkā, klusā pasaule, kuru viņi atstāj?

Tad ar Liras prātu notika kaut kas dīvains. Doma par kritienu izraisīja tādu kā reiboni, un viņa salīgojās. Vils gāja meitenei pa priekšu, tikai mazliet par tālu, lai viņu aizsniegtu vai varbūt saņemtu viņas plaukstu, bet tajā brīdī Lira sajuta Rodžeru un viņas sirdī uz brīdi iekvēlo­jās maza iedomības dzirksts. Reiz uz Džordanas koledžas jumta bija gadījies tā: Rodžeru biedēdama, Lira nepade­vās reibonim un nogāja pa akmens notekas malu.

Viņa atskatījās, lai tagad zēna velim to atgādinātu. Viņa bija Rodžera Lira, gracioza un pārgalvīga; viņai nevajadzēja rāpot kā kukainim.

Bet mazā zēna čukstošā balss aizrādīja: Lira, esi pie­sardzīga atceries, tu neesi mirusi kā mēs…