Dzintara tālskatis

Kad biju dzīvs, es biju šamanis. Es iemācījos daudz ko saskatīt. Pajautā savam aletiometram tas apstiprinās to, ko es teicu. Taču atcerieties par dēmoniem, viņš sa­cīja saspringtā un iejūtīgā balsī. Cilvēkam, kuru jūs pa­zināt kā seru Čārlzu Letromu, periodiski nācās atgriez­ties savā pasaulē viņš nespēja pastāvīgi dzīvot manējā. Torre degli Angeli ģildes filozofi atklāja to pašu, un viņu pasaule pakāpeniski kļuva vājāka un iznākumā izira.

Un tad tas notikums ar mani. Es biju kareivis flotes virsnieks; pēc tam pelnīju iztiku kā pētnieks; biju tik mundrs un vesels, cik vien cilvēks var būt. Tad netīši atstāju savu pasauli un nevarēju atrast ceļu atpakaļ. Es daudz ko paveicu un iemācījos labu tiesu tajā pasaulē, kurā atrados, bet desmit gadus pēc ierašanās saslimu ar nāvējošu kaiti.

Tā visa iemesls ir šāds: tavs dēmons pilnvērtīgi var dzīvot tikai tajā pasaulē, kurā ir piedzimis. Citādi tas galu galā saslims un nomirs. Mēs varam ceļot, ja citas pasaules ir atvērtas, bet dzīvot varam tikai paši savējā. Lorda Ezriela lielais pasākums beigās izjuka šī paša iemesla dēļ: debesu republika mums jāceļ tur, kur mēs esam, jo cituriene nav domāta mums.

Vil, manu zēn, jūs ar Liru tagad varat iziet laukā maz­liet atpūsties: jums tas ir vajadzīgs, un jūs to esat pel­nījuši, bet pēc tam jums jāatgriežas tumsā pie manis un mistera Skorsbija, lai veiktu vēl vienu, pēdējo, ceļojumu.

Vils un Lira apmainījās skatieniem. Tad zēns izgrieza logu, un skats, kas pavērās, bija jaukākais, ko viņi jelkad bija redzējuši.

Bērnu plaušas piepildīja nakts gaiss, tas bija svaigs, tīrs un vēss; acis žilbinaja debesis zaigojošās zvaigznes un ūdens mirdzums kaut kur lejāk, un dažviet plašo sa­vannu rotāja lielu koku baznīcu augstumā birztalas.

Vils paplašināja logu, cik vien spēja, pārvietodamies pa zāli uz labo un kreiso pusi, un izveidoja to gana lielu sešiem, septiņiem, astoņiem blakus ejošiem cilvēkiem ārā no Nāves zemes.

Pirmie veļi cerībā trīcēja, un viņu uzbudinājums kā vil­nis pārslīdēja garajai rindai aizmugurē ejošo; visi bērni un viņu padzīvojušie vecāki vienādi vērās augšup un uz priekšu, sajūsmināti un ar apbrīnu uzlūkodami pirmās pēc gadsimtiem uzlūkotās zvaigznes, kas iespīdēja viņu nabaga izsalkušajās acīs.

Pirmais velis, kas atstāja Nāves zemi, bija Rodžers. Viņš spēra soli uz priekšu, pagriezās, atskatīdamies uz Liru, un pārsteigumā iesmējās, juzdams, ka pārvēršas naktī, zvaigžņu gaismā, gaisā… Un tad Rodžers bija prom, atstadams aiz sevis tik spilgtu laimes eksploziju, ka Vils atcerējās burbulīšus šampanieša glāzē.

Citi veļi viņam sekoja, un Vils un Lira izvārguši pa­krita rasotajā zālē, ik ķermeņa nervam svētījot labās zemes, nakts gaisa un zvaigžņu jaukumu.

27 Platforma

MANA dvēsele pa zariem slīd: tur kā putns sēž un dzied, tad strīķē un sukā savus sudraba spārnus…

ENDRŪ MARVELS

Sākuši celt Mērijai platformu, mulefa stradāja ātri un labi. Viņai patika tos vērot, jo šis būtnes spēja diskutēt nestrīdēdamās un sastrādāties, cita citai netraucēdamas, un viņu kustības, šķe­ļot, griežot un savienojot koksni, bija ļoti elegantas un efektīvas.

Novērošanas platforma divās dienās tika uzkonstruēta, uzbūvēta un pacelta vajadzīgajā vietā. Tā bija stingra, plaša un ērta, un, kad Mērijai vajadzēja tajā kāpt, viņa vienā ziņā bija laimīgāka nekā jebkad. Šī laime bija fi­ziska. No kuplās, zaļās lapotnes raugoties koši zilajās de­besīs, kas vīdēja starp lapām, vējam nemitīgi atvēsinot ādu, liegajā puķu smaržā, kas Mēriju priecēja, kad vien viņa to sajuta, lapu čaboņa, klausoties simtiem putnu dziesmās un tālīnajā viļņu čalā jūrmalā, norima un guva sātīgu baudu visi viņas jutekļi, un, ja viņa būtu varējusi pārstāt domāt, tad justu pilnīgu svētlaimi.

Bet, protams, Mērija tur bija, lai domātu.

Un, kad viņa skatījās caur savu tālskati un redzēja gaismnes Ēnu daļiņu nemitīgo promplūsmu, tad šķita, ka reizē ar tām aizplūst laime, dzīve un cerības. Viņa nespēja tam rast itin nekādu izskaidrojumu.

Trīssimt gadu mulefa bija teikuši -, tik ilgi koki jau nīka. Pieņemot, ka Ēnu daļiņas līdzīgi gājušas caur visām pasaulēm, jādomā, ka tas pats noticis arī viņas

Visumā, tāpat ari visos citos. Pirms trīssimt gadiem bija dibināta Karaliskā biedrība pirmā zinātniskā biedrība Mērijas pasaulē. Ņūtons veica savus atklājumus optikā un gravitācijā.

Liras pasaulē pirms trīssimt gadiem kāds izgudroja aletiometru.

Un tajā pašā laikā tajā dīvainajā pasaulē, caur kuru Merija bija ieradusies šajā, tika izgudrots brīnumnazis.

Viņa uz muguras atgūlās uz dēļiem, juzdama, ka plat­forma ļoti viegli, lēni un ritmiski kustas, jūras vējam šūpojot koku. Turēdama tālskati pie acīm, viņa vēroja, kā miriādes sīku dzirkstelīšu plūst caur lapām, aizpeld ga­rām ziedu atvērtajām mutēm, caur masīvajiem zariem kustoties pret vēju lēnā, pārdomātā straumē, ko varēja dēvēt visādi, tikai ne par apzinatu kustību.