Dzintara tālskatis

Pacēlis mugursomu augstāk plecos, viņš devās uz to pusi paskatīties, ko ieraudzīs. Garā vakara mierā bija patīkami iet pa šo gludo ceļu, klausoties cikādēm līdzīgu radījumu čirkstoņā garajā zālē; sejā spīdēja saule. Gaiss ari bija svaigs, tīrs, jauks un pilnīgi bez petrolejas vai petrolejas iz­garojumu tvaikiem, vai kas nu tie bija, kas tik stipri bija jū­tami gaisā vienā no pasaulēm, caur kurām viņš bija gājis; tā bija pasaule, kurai piederēja viņa mērķis pati kārdinātāja.

Saulrietā tēvs Gomess iznāca uz maza zemesraga bla­kus seklam līcim. Ja šajā jūrā mēdza būt paisumi un bē­gumi, tad patlaban bija paisums, jo virs ūdens bija redza­ma tikai šaura mīkstu, baltu smilšu maliņa.

Un klusajā līcī peldeja ducis vai vairāk… Tēvam Gomesam vajadzēja apstāties un kārtīgi padomāt. Ducis vai vairāk milzīgu, sniegbaltu putnu, katrs no tiem bija airu laivas lielumā, ar gariem, baltiem spārniem, kas ūdenī vilkās nopakaļ; spārni bija ļoti gari sešas vai vairāk pēdu. Vai tie bija putni? Tiem bija spalvas, galvas un knābji tapat ka gulbjiem, bet spārni pavisam noteikti bija izvietoti viens otram priekšā…

Pēkšņi putni viņu ieraudzīja. Galvas acumirklī pagrie­zās, un spārni pacēlās augšup gluži kā jahtas buras: visi putni, galvas noliekuši, metās uz krastu.

Tēvu Gomesu iespaidoja šo buram līdzīgo spārnu skais­tums, to nevainojamais izliekums un forma, un ari putnu ātrums. Tad viņš redzēja, ka tie ari "airē": putnu kājas zem ūdens nebija novietotas gareniski kā spārni, bet viena otrai blakus, un, darbojoties ar spārniem un kājām reizē, tiem ūdeni piemita ārkārtīgi liels ātrums un grācija.

Tiklīdz pirmais putns sasniedza krastu, tas pa sausa­jām smiltīm slampāja tieši uz priestera pusi. Putns ļauni šņāca, galvu izstiepis uz priekšu, un smagi gāzelējās, klakšķinādams un kampdams ar knābi. Knābi kā virkne asu, ieliku āķu vidēja ari zobi.

Tēvs Gomess stāvēja uz zemā, ar zāli apaugušā zemes­raga, apmēram simts jardu no ūdens malas, un viņam bija pārpārēm laika noņemt mugursomu, izņemt šauteni, pielādēt to un izšaut.

Putna galva eksplodēja sarkani baltā miglā, un pusdzī­vais radījums lempīgi pameimuroja vairākus soļus, tad sabruka uz krūtīm. Kādu minūti vai ilgāk tas vēl nebija beigts spārni cēlās un krita, un lielais putns kūlās uz riņķi un atkal uz riņķi asiņainā lokā, spārdīdams rupjo zāli, iekams gara, burbuļojoša izelpa noslēdzās ar klepu, kas izšļāca sarkanu, un putns sastinga.

Citi putni bija apstājušies līdz ar pirmā krišanu tie stāvēja, vērodami savu biedru un arī cilvēku. Putnu acīs jautās attapība un savvaļas būtņu intelekts. Viņu ska­tiens pārvietojās no priestera uz beigto putnu, no tā uz šauteni, no šautenes uz viņa seju.

Vīrietis atkal pacēla ieroci pie pleca un redzēja, ka tie reaģē, neveikli kāpdamies atpakaļ un spiezdamies ba­riņā. Putni saprata.

Tie bija skaisti, spēcīgi radījumi lieli, platām mu­gurām; faktiski šie putni līdzinājās dzīvām laivām. Ja tie zinaja, kas ir nāve, domaja tēvs Gomess, ja spēja saskatīt saistību starp nāvi un viņu, tad bija likti pamati auglīgai sapratnei viņu starpā. Ja putni pa īstam iemācīsies no viņa baidīties, tad precīzi izpildīs to, ko viņš liks.

28 Pusnakts

ILGU LAIKU ESMU BIJIS PA PUSEI IEMĪLĒJIES TĪKAMĀ NĀVĒ.

DŽONS KĪTSS

Lords Ezriels teica: Marisa, mos­ties! Mēs tūlit nolaidīsimies.

Kad no dienvidiem lidoja ieceru ku­ģis, pār bazalta cietoksni ausa brāz­maina rīta blāzma. Koulteres kundze, sarūgtināta un smagu sirdi, atvēra acis; viņai nebija izdevies aizmigt. Viņa re­dzēja eņģeli Haphāniju slīdam pār nolaišanas laukumu un pēc tam paceļamies un pagriežamies uz torni, kad kuģis uzņēma kursu uz aizsargvalni.

Tiklīdz kuģis nolaidās, lords Ezriels izlēca no tā un, pilnīgi ignorēdams Koulteres kundzi, skrēja uz rietumu sardzes torni, lai pievienotos karalim Ogunvem. Tehniķi, kas tūlīt ieradās pie lidaparāta, arī nelikās par sievieti ne zinis; neviens viņu neiztaujāja par lidaparāta, ko viņa bija nozagusi, zaudējumu; bija tā, it kā viņa būtu kļuvusi neredzama. Koulteres kundze skumji mēroja ceļu uz telpu adamantīna tornī, kur dienestnieks piedāvāja viņai atnest kaut ko ēdamu un kafiju.

-   Vienalga ko, kas jums ir, Koulteres kundze atbildēja. Un paldies. Ā, starp citu, viņa turpināja, kad vīrietis jau pagriezās uz iešanu, lorda Ezriela aletiometrists, mis­ters…

-   Beislaida kungs?

-   Jā. Vai viņš ir brīvs un uz kādu brīdi var ierasties?

-    Šobrīd viņš darbojas ar savām grāmatām, kundze. Palūgšu, lai viņš atnāk šurp, kad varēs.

Koulteres kundze nomazgājās un pārģērbās vienīgaja tīrajā kreklblūzē, kas viņai bija palikusi. Aukstais vējš drebināja logus, un pelēkā rīta gaisma izraisīja drebuļus. Viņa piemeta dzelzs krāsniņa vēl ogles, cerēdama, ka dre­bēšana mitēsies, taču aukstums bija iezīdies ne tikai miesā, bet ari kaulos.

Pēc desmit minūtēm pie durvīm pieklauvēja. Ienāca un viegli palocījās bālais, melnacainais aletiometrists ar savu dēmonu-lakstīgalu uz pleca. Pēc brīža ienāca die­nestnieks, nesdams uz paplātes maizi, sieru un kafiju, un Koulteres kundze teica: