Dzintara tālskatis

Karalis īsi izsaucās, pa pusei pārsteigts, pa pusei iz­misis. Lords Ezriels pagriezās un sagrāba viņa roku, saspiezdams to gandrīz līdz pašam kaulam.

-    Viņiem nav tāl viņš sauca, mežonīgi kratīdams Ogunves roku. Viņiem nav miesasl

Lords Ezriels ar plaukstu pieskārās drauga raupjajam vaigam.

-   Nedaudzi, cik nu mēs esam, viņš turpināja, īslai­cīgi, kādi esam, un vājredzīgi, kādi esam, ja salīdzina ar eņģeļiem, bet mēs tomēr esam stiprāki. Viņi mūs ienīst, Ogunve! Tieši tas viņus uzkurina hdz baltkvēlei, esmu par to pārliecināts. Viņi ilgojas pēc mūsu vērtīgajiem ķer­meņiem, tik pamatīgiem un vareniem, tik piemerotiem labajai zemei! Un, ja mēs no visa spēka apņēmīgi metī­simies viņiem virsū, tad varēsim atsist malā šo bezgalīgo masu tik viegli, cik viegli var izgrūst plaukstu caur miglu. Viņiem nav vairāk speķa kā miglai!

-   Ezriel, viņiem ir sabiedrotie dzīvas, mums līdzīgas būtnes no tūkstoš pasaulēm.

-   Mēs uzvarēsim.

-   Un ja nu viņš ir sūtījis šos eņģeļus meklēt jūsu meitu?

-   Manu meitu! lords Ezriels triumfējoši iesaucās. Vai tas nav ko vērts laist pasaulē tādu bērnu? Būtu jau diezgan ar to, ka Lira viena aizgāja pie bruņota lāča un izvīla tam karalisti, bet viņa vēl ir devusies uz Nāves zemi un mierīgi izlaidusi laukā visus veļus! Un šis zēns es gribu šo zēnu satikt, es gribu paspiest viņam roku. Vai mēs sapratām, ko uzņemamies, kad uzsākām šo dumpi? Nē. Bet vai vini saprata Visvarenais un viņa Reģents, šis Metatrons -, vai viņi saprata, ko uzņemas, kad tika iesaistīta mana meita?

-   Lord Ezriel, karalis jautāja, vai jus saprotat, kāda ir Liras nozīme nākotnē?

-    Godīgi sakot, ne. Tieši tāpēc es gribēju satikt Beislaidu. Kur viņš aizgājis?

-   Pie lēdijas Koulteres. Bet tas cilvēks ir nokusis; viņš vairs neko nevarēs, iekams nebūs atpūties.

-   Vispirms lai atpūšas. Aizsūtiet pēc viņa, vai labi? Ak, vēl kas: palūdziet, lai Oksentiela madāma ierodas tornī, tiklīdz var. Man jāizsaka viņai līdzjūtība.

Oksentiela madāma Gallivespiānu komandā bija bijusi otrā svarīgākā. Nu viņai vajadzēs pārņemt lorda Rokes pienākumus. Karalis Ogunve palocījās un atstāja savu komandieri pētām pelēko horizontu.

Todien visu dienu tika pulcēta armija. Lorda Ezriela karaspēka eņģeļi uzlidoja augstu virs Mākoņos tītā kalna, meklēdami tajā plaisu, taču nesekmīgi. Nekas nemainījās: eņģeļi vairs nelidoja ne iekšā, ne āra; stipri vēji plosija mā­koņus, un mākoņi atkal bezgalīgi atjaunojās, nepašķirdamies ne uz sekundi. Saule šķērsoja aukstās, zilās debesis un aizvirzījās uz dienvidrietumiem, zeltīdama mākoņus un iekrāsodama dūmaku ap kalnu visos krēmkrāsas, sārtajos, oranžajos un aprikožu krāsas toņos. Kad saule norietēja, mākoņi tikko manāmi kvēloja no iekšienes.

Nu bija saradušies cīnītāji no visām pasaulēm, kurās lorda Ezriela dumpim bija atbalstītāji. Mehāniķi un teh­niķi gaisa kuģī uzpildīja degvielu, iekrāva ieročus un kalibrēja tēmēkļus un mērus. Kad iestājās tumsa, iera­dās daži gaidīti palīgspēki: pa auksto zemi no ziemeļiem klusi, atsevišķi pa vienam sanāca lielā skaitā bruņotie lāči, tostarp arī lāču karalis. Necik ilgi pēc tam ieradās pirmais no raganu klaniem, caur viņu mākoņpriežu za­riem vēl ilgi gaiss sačukstējās ar tumšajām debesīm.

Līdzenumā dienvidos no cietokšņa mirgoja tūkstošiem gaismu, iezīmējot to cīnītāju nometnes, kas bija sanākuši no tālienes. Visās četrās debespusēs sargādami nenogur­stoši lidoja eņģeļi-izlūki.

Pusnaktī lords Ezriels adamantīna torni noturēja aps­priedi ar karali Ogunvi, eņģeli Haphāniju, Gallivespiāni Oksentiela madāmu un Teikrosu Beislaidu. Aletiometrists tikko bija beidzis runāt, un lords Ezriels piecēlās, piegāja pie loga un skatījās uz tālīno blāzmu, ko izstaroja Mā­koņos titais kalns, karādamies rietumu debesis. Pārējie cieta klusu: viņi tikko bija noklausījušies kaut ko tādu, ko dzirdot lords Ezriels bija nobālējis un sācis drebēt, un neviens no viņiem īsti nezināja, kā uz to reaģēt.

Beidzot lords Ezriels ierunājās.

-   Beislaida kungs, viņš teica, jus droši vien esat ļoti noguris. Esmu jums ļoti pateicīgs par jusu pūlēm. Lūdzu, iedzeriet kopā ar mums mazliet vīna.

-   Paldies, mans lord, pateicās aletiometrists.

Beislaidam drebēja rokas. Karalis Ogunve ielēja zel­taino tokajieti un pasniedza viņam glāzi.

-    Ko tas nozimē, lord Ezriel? dzidrā balsī ievaicājās Oksentiela madāma.

Lords Ezriels atgriezās pie galda.

-    Nu, — viņš atbildēja, tas nozīmē, ka, apvienojoties cīņai, mums būs jauns mērķis. Mana meita un šis zēns tā vai citādi ir šķirti no saviem dēmoniem, un viņiem ir izde­vies palikt dzīviem; viņu dēmoni atrodas kaut kur šajā pasaulē labojiet mani, Beislaida kungs, ja es rezumēju nepareizi, viņu dēmoni ir šajā pasaulē, un Metatrons ir nodomājis tos notvert. Ja Reģents sagūstīs bērnu dēmonus, viņiem vajadzēs tam sekot, un, ja viņš varēs vadīt abus bērnus, nākamība uz mūžu piederēs viņam. Mūsu uzde­vums ir skaidrs: mums jāatrod dēmoni pirms viņa un jātur tie drošībā, līdz meitene un zēns no jauna tiem pievienosies.