Dzintara tālskatis

-    Nevaru ciest domu par nebūtību, Ezriel, — viņa tur­pināja. — Tad jau labak lai notiek jebkas. Biju radusi do­māt, ka sāpes būtu ļaunākas mūžīgas mokas -, biju domājusi, ka tam jābūt sliktāk… Bet, kamēr tu esi pie pilnas apziņas, tas ir labāk, vai ne? Labāk nekā nejust neko, vienkārši nogrimt tumsā, kad viss beidzas uz mūžī­giem laikiem?

Lordam Ezrielam atlika vienkārši klausīties. Viņa acis bija pievērstas sievietei, un viņš dziļdomīgi klausījās atbildēt nebija vajadzības. Koulteres kundze teica:

-   Todien, kad tu tik sarūgtināts runāji par viņu un par mani… Es domāju, ka tu Liru ienīsti. Es varēju saprast to, ka tu ienīsti mani. Es tevi nekad neesmu nīduši, bet varēju saprast… Es varēju saprast, kāpēc tu varētu mani ienīst. Bet es nevarēju saprast, kāpēc lai tu ienīstu Liru.

Lords Ezriels lēni novērsās un tad atkal pievērsa ska­tienu viņai.

-    Atceros, ka tu Svalbārā, kalna galā, teici kaut ko savādu, tieši pirms atstāji savu pasauli, viņa turpināja. Tu teici: nāc kopā ar mani, un mēs iznīcināsim Putekļus uz mūžiem. Vai atceries, ka tu tā teici? Bet tā nedomāji. Tu domāji tieši pretējo, vai ne? Tagad es saprotu. Kāpēc tu man nepastāstīji, ko dari patiesībā? Kāpēc tu man neteici, ka patiesībā centies Putekļus pasargāt? Tev vaja­dzēja teikt man taisnību.

-   Es gribēju, lai tu pievienojies man, lords Ezriels teica aizsmakušā, klusā balsī, un domāju, ka dosi priekšroku meliem.

-   Jā, viņa čukstēja, tā jau es domāju.

Koulteres kundze nespēja nosēdēt mierīgi, taču viņai

tiešām nepietika spēka piecelties. Uz mirkli viņai uznāca ģībonis, galva apreiba, skaņas atkāpās, istaba satumsa, bet gandrīz uzreiz visas sajūtas atgriezās ar vēl nesau­dzīgāku skaidrību nekā iepriekš, un šajā situācijā nekas nebija mainījies.

-   Ezriel, viņa nomurmināja.

Zeltainais pērtiķis izmēģinādams pastiepa plaukstu pieskārās sniega leoparda ķepai. Vīrietis to vēroja, neiz­runādams ne vārda, un Stelmarija nekustējās: dēmona acis bija pievērstas Koulteres kundzei.

-Ak, Ezriel, kas ar mums notiks? — viņa atkārtoja. Vai visam pienācis gals?

Viņš neko neatbildēja.

Kustēdamās kā sapnī, Koulteres kundze piecēlās, pacēla mugursomu, kas gulēja istabas stūrī, un pasnie­dzās tajā pēc pistoles; nav zināms, ko viņa būtu darījusi tālāk, jo tobrīd uz kāpnēm atskanēja skrejoši soļi.

Gan sieviete, gan vīrietis un arī abi dēmoni pagriezās un ieraudzīja dienestnieku, kurš ienācis aizelsies sacīja:

-     Piedodiet, mans lord, abi dēmoni tie ir redzēti netālu no Austrumu vārtiem kaķu veidolos, sargs ir mēģi­nājis ar viņiem runāt, ienest tos iekšā, bet tie nav nākuši tuvumā. Tas noticis tikai pirms kādas minūtes…

Pārvērties lords Ezriels saslējās. Viss nogurums mirklī pazuda no viņa sejas kā aizmēzts. Viņš pielēca kājās un sagrāba savu šineli.

Ignorēdams Koulteres kundzi, viņš uzmeta šineli ple­cos un teica dienestniekam:

-   Tūlīt pasakiet to Oksentiela madāmai. Izziņojiet pa­vēli: dēmoniem nedrīkst draudēt, viņus biedēt vai uz kaut ko piespiest. Katram, kas viņus ierauga, vispirms…

Koulteres kundze vairs nedzirdēja, ko viņš saka, jo lords Ezriels jau atradās pusceļā lejup pa kāpnēm. Kad viņa skrejošie soļi noklusa, vienīgās skaņas bija petrole­jas lampas liegā šņākoņa un mežonīgās vēja gaudas ārā.

Sievietes skatiens sastapās ar viņas dēmona acīm. Zeltainā pērtiķa izteiksme bija tik vērīga un komplicēta kā vienmēr visos viņas trīsdesmit piecos mūža gados.

-   Ļoti labi, viņa teica. Neredzu nekādu citu iespēju… Es domāju… Es domāju, mēs…

Dēmons uzreiz saprata, ko viņa ir domājusi. Viņš metās pie sievietes krūtīm, un viņi apkampās. Tad Koulteres kundze sameklēja savu ar kažokādu oderēto mēteli un viņi, pavisam klusītēm atstājuši kambari, kāpa lejā pa tumšajām kāpnēm.

29 Kauja klajumā

KATRS CILVĒKS IR SAVA RĒGA VARĀ, LĪDZ PIENĀK BRĪDIS, KAD PAMOSTAS VIŅA CILVĒCĪBA…

VILJAMS BLEIKS

Lirai un Vilam bija gauži žēl atstāt patīkamo pasauli, kurā viņi bija pār­laiduši iepriekšējo nakti, bet, ja viņi vis­pār gribēja atrast savus dēmonus, tad vajadzēja vēlreiz atgriezties tumsā. Un tagad, pēc stundām ilgas nogurdinošas līšanas caur miglaino tuneli, Lira div­desmito reizi noliecās pār aletiometru, neapzināti izdves­dama klusas skaņas, kas pauda ciešanas, šņukstus un dziļus elpas vilcienus, ko varētu uzskatīt par šņukstiem, ja tie būtu bijuši skaļāki. Arī Vils juta sāpes tur, kur bija at­radies viņa dēmons kā applaucēta griezīgi sāpēja jutīgā vieta, kuru ik elpas vilciens plēsa kā ar aukstiem āķiem.

Cik apnicīgi griezās ritentiņi; cik smagi darbojās do­mas! Simboliskās trepes, kas veda no katra aletiometra simbola (kopskaitā tie bija trīsdesmit seši), pa kurām viņa citkārt pārvietojās tik viegli un pārliecināti, šķita slā­banas un nedrošas. Un paturēt prātā saistību starp tiem… Citreiz tā bija kā skriešana, dziedāšana vai stāsta stāstīšana: kaut kas dabisks. Tagad Lira to darīja samo­cīti, viņas skaidrojumi bija kļūdaini, bet kļūdīties nedrīk­stēja, citādi viss būtu lemts neveiksmei…