Dzintara tālskatis

Bet, nepaguvis neko pateikt, Vils ieelsojās, smakdams sagrīļojās un sagrāba krūtis Lira saprata, ka tas pats notiek ari ar viņu.

Pan! Pan! viņa sauca, paceldamās pirkstgalos un skatīdamās visapkārt.

Vils saliecās, pūlēdamies pārvarēt nelabumu. Pēc da­žiem mirkļiem šī sajūta pārgāja, it kā viņu dēmoni būtu izsprukuši, bet viņi vēl arvien bija tālu no tiem, un gaiss visapkārt bija šāvienu un brēcienu pilns balsis kliedza sāpēs un bailēs, tālumā riņķodami gaisā klaigāja klinšu gari, šad un tad nosvilpa un kaut kur iestrēga kāda bulta, un tad uzradās jauna skaņa: cēlās vējš.

Lira to vispirms sajuta uz vaigiem, tad redzēja vējā no­liecamies zāli un pēc tam dzirdēja to vilkābelēs. Debesis priekšā bija vētras pilnas: to baltums bija pavisam pagai­sis, un tās rībēja un mutuļoja sēra dzeltenas, jūras zaļas, dūmu pelēkas, eļļaini melnas, šķebīgi sabangotas līdz pa­šai augšai un visā horizonta platumā.

Aiz muguras vēl spīdēja saule, tāpēc katra birztala un katrs atsevišķs koks starp spīdekli un negaisu ugunīgi un dzīvi liesmoja, ar mazajām, trauslajam lapiņām, zariem, augļiem un ziediem metot izaicinājumu tumsai.

Un tam visam cauri gāja divi ne vairs gluži bērni, nu jau gandrīz skaidri saskatīdami Rēgus. Vējš cirta Vilam acīs un pātagoja Liras matus tā, ka tie sakrita uz sejas, un tam vajadzētu spēt aizpūst Rēgus prom, taču šie radījumi virzī­jās tieši tam cauri uz zemes pusi. Zēns un meitene rokrokā līkumoja ap mirušajiem un ievainotajiem. Lira sauca savu dēmonu, un Vils ar visām maņām modri lūkojās pēc savējā.

Nu debesis piebārstīja zibens šautras, un pirmais bries­mīgais pērkona dārds kā ar cirvi iezvēla pa bungādiņām. Lira saķēra galvu, un Vils gandrīz paklupa, gluži kā šīs skaņas notriekts. Pieķērušies viens otram, viņi skatijas gaisā un redzēja tādu skatu, kādu vēl nekad nebija redze jis neviens nevienā no miljoniem pasauļu.

Raganas, Rutas Skādi un Reinas Mitisas ciltis, un vel pusducis citu, katra nesdama bitumenā iegremdētu lies­mojoša sveķaina makoņpriedes zara lāpu, laidās pāri cie­toksnim no austrumiem beidzamās skaidrās debess ma­liņas un lidoja tieši pretī vētrai.

Tie, kas stāvēja uz zemes, dzirdēja rūkoņu un sprakšķus, augstu gaisā uzliesmojot gaistošajiem ogļūdeņra­žiem. Atsevišķi Rēgi tomēr palika augšējos slāņos, un dažas raganas, viņus neredzēdamas, uzlidoja tiem virsu, iekliedzās un liesmodamas nokrita zemē, bet lielākā daļa bālo radījumu tikmēr bija sasnieguši zemi, un lielais ra­ganu lidojums negaisa centrā plūda kā uguns upe.

No Mākoņos tītā kalna parādījās lidojoši eņģeļi, bruņoti ar šķēpiem un zobeniem, brāzdamies taisni uz raganām. Vējš pūta eņģeļiem mugurā, un viņi šāvās uz priekšu straujāk nekā bultas. Bet arī raganas neatpalika pirmās pacēlās augstu gaisā un metās lejā eņģeļu rindās, ar savām degošajām lāpām cirzdamas pa labi un pa kreisi. Uguns apņemti, eņģeļi cits pēc cita kliegdami gāzās zemē, viņu spārni liesmoja.

Un tad nokrita pirmās lielās lāses. Ja komandieris negaisa mākoņos bija domājis ar ūdeni nodzēst raganu ugunis, viņam vajadzēja just vilšanos sveķainie mākoņpriežu zari un bitumens nepadevās un tik un tā liesmoja, sprēgājot un šņācot jo skaļāk, jo vairāk ūdens tie dabūja. Šķīzdamas šļakatās, lietus lāses sitās pret zemi, it ka būtu ļaunuma pārņemtas. Vienā minūtē Lira un Vils izmirka līdz ādai un drebēja no aukstuma, lāsēm ka sīkiem zvirgzdiem kapājot viņu galvas un rokas.

Cauri tam visam viņi klupa un cīnījās, slaucīdami no acīm ūdeni un satraukti saukdami: Pan! Pan!

Zibens virs galvas nu gandrīz nemaz nemitējās, ārdī­damies, šķildamies un rībinādams tā, it kā vaļā būtu atplēsti paši atomi. Starp pērkona dārdiem un baiļu dūrieniem skrēja Vils un Lira, kliegdami: Pan! Manu Panteleimon! Pan! Vils kliedza bez vārdiem, jo saprata, ko ir pazaudējis, taču nezināja tam vārda.

Kopa ar viņiem visur gāja abi Gallivespiāni, brīdinā­dami, lai paskatās uz to pusi vai iet pa šo ceļu, un vēro­dami, vai kur neparādīsies Rēgi, kurus bērni nevarēja labi saskatīt. Taču Lirai vajadzēja Salmekiju turēt plauk­stās, jo lēdijai bija palicis par maz spēka, lai noturētos uz meitenes pleca. Taielijs vērīgi pētīja debesis, uz visām pusēm grozīdams galvu, meklēdams savus līdziniekus un saukdams, kad vien pamanīja gaisā brāžamies kaut ko smailu un košu. Taču viņa balss bija zaudējusi daudz no sava spēka, un šā vai tā citi Gallivespiāni meklēja viņu abu spāru cilts krāsas, elektrozilu un sarkani dzeltenu, taču šīs krāsas jau sen bija izbalējušas un ķermeņi, kas bija tajās zaigojuši, gulēja Nāves zemē.

Un tad debesīs parādījās kustība, atšķirīga no visām citām. Kad bērni paskatījās augšup, aizsegdami acis no milzīgajām lietus lāsēm, viņi ieraudzīja lidaparātu, kas nelīdzinājās nevienam no agrāk redzētajiem: lempīgu, seškājainu, tumšu un pilnīgi klusu. Tas lidoja zemu, ļoti zemu un no cietokšņa. Lidaparāts pārslīdēja viņiem pār galvu ne augstāk pārjumtu un tad aizlidoja uz pašu vētras centru.