Dzintara tālskatis

Tālu tas nav, viņa beidzot sacīja. Un pastāv da­žādas briesmas tur ir gan kauja, gan… Bet tagad mēs esam gandrīz īstajā vietā. Tieši šī tuneļa galā pie tekoša ūdens guļ liels, gluds akmens. Griezies cauri tur.

Veļi, kuri gatavojās cīņai, aizgūtnēm spraucās uz priekšu, un Lira sev cieši blakus sajuta Lī Skorsbiju.

Viņš teica: Lira, meit, nu jau vairs neies ilgi. Kad satiksi veco lāci, pastāsti viņam, ka Lī izgāja laukā cīnī­damies. Un, kad kauja būs galā, man piederēs viss pa­saules laiks es varēšu skriet līdzi vējam un meklēt ato­mus, kas agrāk bija Hestere un mana māte, un mani mīļie visi mani mīļie… Lira, bērns, atpūties, kad viss būs cauri, tu dzirdi? Dzīve ir laba, un nāves vairs nav…

Lī balss apdzisa. Lira gribēja viņu apskaut, bet tas, protams, nebija iespējams. Tāpēc viņa tikai paraudzījās uz aeronauta veļa bālo veidolu, un tas, redzēdams meite­nes acīs emocijas un mirdzumu, smēlās spēku.

Uz Liras un Vila pleciem sēdēja abi Gallivespiāni. Viņu īsais mūžs bija gandrīz galā: locekļos viņi juta stīvumu un sirdī — vēsumu. Abi Gallivespiāni drīz atgriezīsies Nāves zemē, šoreiz ka veļi, taču ar skatieniem viņi zvērēja pa­likt kopā ar Viļu un Liru, cik ilgi vien spes, un nebilda ne vārda par savu miršanu.

Bērni rausās arvien augstak. Viņi nerunāja. Viņi dzir­dēja viens otra skarbo elpu, dzirdēja savu soļu troksni un dzirdēja krītam mazus akmentiņus, ko izkustināja pēdas. Visu ceļu viņiem pa priekšu smagi rāpās harpija, vilk­dama spārnus un skrāpēdamās ar nagiem, klusa un drūma.

Tad uzradās jauna skaņa: regulārs "pakš pakš", kas atbalsojās tunelī. Pilēšana kļuva straujaka, un parādījās tērcīte tekošs ūdens.

Šeit! Lira iesaucās un pastiepusies pieskārās klints plāksnei, kas gluda, mitra un vēsa aizsprostoja ceļu. Te tas ir.

Meitene pagriezās pret harpiju.

-    Es domāju par to, — viņa teica, kā tu mani izglābi un kā apsolīji aizvadīt visus veļus, kas te ieradīsies, caur Nāves zemi uz to pasauli, kur mēs gulējām viņnakt. Un es domāju ja tev nav vārda, tas nav pareizi, vismaz nā­kamībā ne. Tāpēc es gribu dot tev vārdu, tapat kā Joreks Bērnisons mani nosauca par Sudrabmēli. Es tevi saukšu par Žēlsirdīgajiem Spārniem. Tagad tas būs tavs vārds, un tā tevi sauks mūžīgi: Žēlsirdīgie Spārni.

-    Kādudien, — sacīja harpija, es tevi atkal satikšu, Lira Sudrabmēle.

-    Zinot, ka šeit esi tu, es nebaidīšos, Lira atbildēja. Uz redzēšanos, Žēlsirdīgie Spārni, līdz es nomiršu.

Meitene samīļoja harpiju, cieši apkampdama viņu un nobučodama uz abiem vaigiem.

Tad kavalieris Taielijs vaicāja: Vai šī ir lorda Ezriela republikas pasaule?

-    Jā, Lira teica, tā aletiometrs vēstī. Te nav talu līdz viņa cietoksnim.

-   Tad ļauj man runāt ar veļiem.

Lira pacēla viņu gaisā, un Taielijs sauca: Klausieties, jo lēdija Salmekija un es vienīgie esam jau redzējuši šo pasauli! Te kalna galā atrodas cietoksnis lords Ezriels to aizsargā. Kas ir ienaidnieks, es nezinu. Lirai un Vilam tagad ir viens vienīgs uzdevums: uzmeklēt savus dēmo­nus. Mūsu uzdevums ir viņiem palīdzēt. Būsim drosmīgi un cīnīsimies labi.

Lira pagriezās pret Viļu.

-    Labi, viņš teica. Es esmu gatavs.

Viņš izņēma nazi un ielūkojās acīs sava tēva velim, kurš stāvēja cieši blakus. Vairs necik ilgi viņi viens otru nepazīs, un Vils domāja, cik priecīgs viņš būtu, ja tepat būtu arī māte, viņi visi trīs kopā…

-   Vil, Lira satraukti brīdināja.

Zens apstājās. Nazis bija iestredzis gaisā. Viņš atvilka roku, un tur tas karājās, iestiprināts neredzamas pasau­les vielā. Vils gari nopūtās.

-   Es gandrīz…

-   Es redzēju, Lira atteica. Skaties uz mani, Vil!

Vēju gaismā viņš redzēja meitenes mirdzošos matus,

viņas cieši sakniebto muti un sirsnīgās acis. Vils juta Li­ras elpas siltumu, uztvēra pazīstamo miesas smaržu.

Nazis kļuva vaļīgāks.

-   Es mēģināšu vēlreiz, viņš teica.

Vils aizgriezās. Cītīgi koncentrējies, viņš ļāva domām aizlidot līdz naža galam, taustīdams, atvilkdams nazi at­pakaļ un atkal meklēdams, un tad viņš to atrada: iekšā, uz priekšu, lejup un atpakaļ. Veļi drūzmējās tik tuvu, ka viņš un Lira ar katru nervu šķiedru sajuta sīkus, dzes­trus triecienus.

Un Vils grieza beidzamo reizi.

Vispirms viņi sadzirdēja troksni. Pretī sitās reibinoša gaisma, un visiem gan veļiem, gan dzīvajiem vaja­dzēja aizsegt acis, tāpēc viņi vairākas sekundes neko ne­redzēja, taču bombardēšana, sprādzieni, šaujamieroču tarkšķi, saucieni un kliedzieni uzreiz atskanēja skaidri un ārkārtīgi biedējoši.

Džona Perija un Lī Skorsbija veļi atguvās pirmie. Tā kā viņi abi bija kaujās rūdīti kareivji, viņus šis troksnis tik ļoti nesamulsināja. Vils un Lira izbijušies un pār­steigti vienkārši skatījās.