Dzintara tālskatis

Tomēr bērniem nebija laika par to brīnīties, jo jauns galvu reibinošs nelabuma vilnis Lirai vēstīja, ka Pans atkal ir briesmās, un tad to sajuta arī Vils. Viņi kā akli maldījās pa peļķēm un dubļiem ievainoto cilvēku un cīņai nodevušos veļu haosā, bezpalīdzīgi, izbijušies un slimi.

30 Mākoņos tītais kalns

TALU AUGSTUMOS

MILZU DEBESIS PLEŠAS. NAV ZINĀMS, VAI KVADRĀTVEIDA TĀS VAI APAĻAS, AR OPĀLA TORŅIEM UN ROBOTIEM CIETOKŠŅA MŪRIEM, GREZNOTIEM AR DZĪVIEM SAFĪRIEM…

DŽONS MILTONS

Ieceru kuģi pilotēja Koulteres kundze. Viņa un viņas dēmons kabīnē bija vieni.

No barometriska altimetra vētrā bija maz jēgas, bet par aptuveno augstumu viņa varēja spriest, vērojot ugunis uz zemes, tās iezīmēja vietas, kur bija no­krituši eņģeļi; lai gan brāzmaini lija, tās tomēr vēl lies­moja. Grūti nebija arī noteikt kursu: par lielisku bāku kalpoja zibens, šķeldamies ap kalnu. Taču viņai vajadzēja vairīties no dažādām lidojošām būtnēm, kas vel cīnījās gaisā, un uzmanīties no zemes pacelumiem lejā.

Viņa nelietoja gaismas, jo gribēja piekļūt tuvāk un atrast kādu vietu, kur nolaisties, iekams viņu pamana un notriec zemē. Lidojot tuvāk, gaisa plūsmas kļuva spēcīgā­kas, brāzmas pēkšņākas un nežēlīgākas. Žiropterim te izredžu nebūtu: mežonīgais vējš to notriektu zemē kā mušu. Ieceru kuģī viņa viegli varēja pārvietoties līdz ar vēju, regulēdama līdzsvaru kā ūdensslēpotājs Miermīlī­gajā okeānā.

Koulteres kundze sāka piesardzīgi uzņemt augstumu, cieši skatīdamās uz priekšu, ignorēdama instrumentus un lidodama, vadoties pēc acumēra un instinkta. Viņas dēmons lēkāja stikla kabīnē no vienas puses uz otru, ska­tīdamies uz priekšu, augšup, pa kreisi un pa labi un

nemitīgi viņu saukdams. Lielas, spožas zibens joslas un bultas mirgoja un blikšķināja virs galvas un visapkārt mašīnai. Tam visam cauri lidoja viņa mazajā lidaparātā, pamazām uzņemdama augstumu un neatlaidīgi virzīda­mās uz mākoņos apslēpto pili.

Tuvojoties tai, Koulteres kundzi apžilbināja un samul­sināja pats kalns.

Tas viņai atgādināja kādu pretīgu herēzi, kuras autors patlaban pelnīti smaka Konsistorija tiesas cietumā. Viņš bija proponējis, ka esot vairāk telpisko dimensiju nekā trīs pazīstamās; ka ]oti mazā mērogā esot vēl septiņas vai astoņas citas dimensijas, kuras esot neiespējami precīzi noteikt. Viņš bija pat konstruējis modeli, lai parādītu, kā tās varētu darboties, un Koulteres kundze bija redzējusi šo objektu, iekams no tā tika izdzīti ļaunie gari un pats modelis sadedzināts. Ieloču ieloces, malas un stūri, un katrs kaut ko ietvēra un pats bija ietverts: iekšpuse bija visur, un arī ārpuse visur. Mākoņos tītais kalns Koul­teres kundzei radīja līdzīgu iespaidu: tas mazāk līdzinā­jās klintij, vairāk spēku laukam, tas manipulēja ar pašu telpu, lai to ietītu, izstaipītu un sakārtotu galerijās un te­rasēs, kambaros un kolonādēs, gaisa novērošanas torņos, gaismā un miglā.

Viņa juta krūtīs lēni strāvojam dīvainu triumfu, vien­laikus apjauzdama, kā lidaparātu droši nosēdināt uz dienvidu spārna mākoņainās terases. Nemierīgajā gaisā mazais lidaparāts grīļojās un tika pakļauts spriedzei, bet sieviete stingri turēja kursu, un dēmons viņu vadīja, lai nolaistos uz terases.

Līdz šim gaisma, kurā varēja kaut ko saskatīt, bija nā­kusi no zibens, no nejaušām spraugām mākonī, caur ku­rām spīdēja saule, no degošajiem eņģeļiem un no dzimtera starmešu stariem, taču šeit gaisma bija cita. Tā nāca no paša kalna vielas, kas iekvēlojās un dzisa lēnā, elpai lī­dzīgā ritma un kam piemita perlamutra spīdums.

Sieviete un dēmons izkāpa no gaisa kuģa un skatījās apkārt, uz kuru pusi jāiet.

Viņai radās iespaids, ka citas būtnes ātri pārvietojas augšup un lejup, traukdamās caur kalna vielu ar ziņām, pavēlēm un informāciju. Redzēt viņa tās neredzēja; viss redzamais bija kolonāžu, kāpņu, terases un fasādes intraversa, mulsinoša perspektīva.

Koulteres kundze vēl nepaguva izdomāt, uz kuru pusi iet, kad izdzirda balsis un atkāpās aiz kolonnas. Balsis, dziedādamas psalmu, tuvojās, un viņa ieraudzīja eņģeļu procesiju nesam nestuves.

Tuvodamies viņas paslēptuvei, eņģeļi ieraudzīja ieceru kuģi un apstājās. Dziedātāji sastomijas, un daži nesēji šaubīdamies bailīgi skatījās apkārt.

Koulteres kundze stāvēja pietiekami tuvu, lai redzētu būtni nestuvēs: eņģelis, viņa domāja, turklāt neizsakāmi vecs. Viņu nebija viegli saskatīt, jo nestuves viscaur bija apdarinātas ar kristālu, kas mirdzēja un atstaroja gais­mu, kas apņēma kalnu. Viņai radās iespaids, ka eņģelis ir ārkārtīgi vārgs, ar iekritušu, grumbainu seju, drebo­šām rokām; viņa mute kaut ko purpināja.

Vecišķais radījums ar drebelīgiem žestiem rādīja uz ieceru kuģi, pie sevis pļāpādams un murminādams, un vienā laidā plucinādams sev bārdu, pēc tam, atgāzis galvu, tik uztraukti iebļāvās, ka Koulteres kundzei nācās aizbāzt sev ausis.