Dzintara tālskatis

Vils uz Lira nekavējās, lai uz to skatītos. Pieliekušies un klupdami uz nelīdzenās zemes, viņi manījās prom, vēlēdamies tikai vienu: kaut netiktu pamanīti.

Taču bērniem vajadzēja pieliekt galvas, lai redzētu, kurp viņi virzās, un lai neizmežģītu potīti vai vēl ļaunāk. Viņiem skrienot, virs galvas dārdināja pērkons, tāpēc bērni nedzirdēja klinšu garu klaigas un ņurdus, līdz ne­uzskrēja tiem tieši virsū.

Šie radījumi ielenca kaut ko, kas mirdzēdams gulēja dubļos. Tas bija mazliet garāks nekā viņi un gulēja viņu pusē, tāds kā liels būris ar kristāla sienām. Kliegdami un brēkdami klinšu gari pa to bungoja ar dūrēm un ak­meņiem.

Pirms Vils un Lira paguva apstāties un skriet uz citu pusi, viņi bija iekūlušies tieši šī bara vidū.

31 Visvarenā gals

JO IMPĒRIJAS VAIRS NAV, UN TAGAD LAUVA & VILKS PIERIMSIES.

VILJAMS BLEIKS

Koulteres kundze čukstēja blakus esošajai ēnai: Re, kā viņš slēpjas, Metatron! Viņš ložņā pa tumsu kā žurka…

Viņi stāvēja augstu uz klintsradzes lielā alā, vērodami, kā lords Ezriels mēro ceļu lejup, garu ceļu lejup.

-   Tagad es varētu viņam zvelt, ēna čukstēja.

-   Jā, protams, jūs varētu, Koulteres kundze atčuk­stēja, pieliekdamās tuvāk, bet es gribu redzēt viņa seju, mīļo Metatron; gribu, lai viņš zina, ka esmu viņu node­vusi. Iesim sekosim Ezrielam un notversim viņu…

Vienmērīgi un bezgalīgi traukdamies bezdibenī, Pu­tekļu kritums spīdēja, atgādinādams lielu blāzmas pī­lāru. Koulteres kundze tam nevarēja veltīt uzmanību, jo ēna viņai blakus alkās trīcēja, un viņai vajadzēja uzma­nīt, lai tā turas blakus, tā viņa varēja to kontrolēt.

Sekodami lordam Ezrielam, viņi klusām pārvietojās lejup. Jo dziļāk viņi kāpa, jo vairāk Koulteres kundze juta, ka viņu pārņem milzīgs nogurums.

-    Kas ir? Kas ir? čukstēja ēna, juzdama viņas emoci­jas un uzreiz topot aizdomīga.

-   Es domāju, Koulteres kundze pievilcīgā ļaunprātī­bā teica, cik priecīga esmu, ka šis bērns nekad nepie­augs, lai mīlētu un tiktu mīlēts. Kad viņa bija zīdainītis, man šķita, ka es viņu mīlu, bet nu…

-    Tā bija nožēla, ēna sacīja, jūsu sirdī mājoja no­žēla, ka neredzesiet, kā viņa pieaug.

-Ak, Metatron, cik sen tas bija, kad jūs bijāt vīrietis! Vai jūs tiešām nesaprotat, ko es nožēloju? Tā nav viņas pie­augšana, bet manējā. Cik rūgti es nožēloju, ka nepazinu jūs savā bērnībā. Cik kaislīgi es būtu jums ziedojusies…

Koulteres kundze paliecās uz ēnas pusi, it kā nespētu kontrolēt sava ķermeņa impulsus, un ēna badīgi ostīja gaismu, kā dzerdama viņas miesas smaržu.

Pār sagruvušām un sadragātām klintīm viņi ar grūtī­bām pārvietojās uz nogāzes pakāji. Jo dziļāk viņi kāpa, jo vairak Putekļu gaisma visu apveltīja ar zeltainas miglas nimbu. Koulteres kundze nemitīgi sniedzās turp, kur atrastos viņas plauksta, ja viņas ceļabiedrs būtu cilvēks, nevis ēna, tomēr tad, it kā atgūdamās, čukstēja:

-   Palieciet aiz manis, Metatron, gaidiet te Ezriels ir aizdomīgs -, vispirms ļaujiet man viņu nomierināt. Kad viņš zaudēs modrību, es jūs pasaukšu. Bet nāciet kā ēna, šajā mazajā veidolā, lai Ezriels jūs neredz, citādi viņš vienkārši palaidīs bērna dēmonu, lai tas aizbēg.

Reģents bija tāda būtne, kuras dziļais intelekts tūk­stošos gadu bija padziļinājies un nostiprinājies un kuras zināšanas sniedzās pār miljonu visumiem. Tomēr tobrīd viņu aklu padarīja divkārša apsēstība: iznīcināt Liru un iegūt varu pār viņas māti. Viņš pamāja ar galvu un palika uz vietas, bet sieviete un pērtiķis devās tālāk, cik klusi vien varēja.

Lords Ezriels gaidīja aiz liela granīta bluķa ārpus Reģenta redzesloka. Sniega leopards dzirdēja viņus nākam, un, kad Koulteres kundze parādījās pie stūra, lords Ezriels piecēlās. It visu, katru virsmu, katru gaisa kubikcentimetru caurstrāvoja krītošie Putekļi, kuri ik šikākajai detaļai piešķīra maigu skaidrību. Putekļu gais­mā lords Ezriels redzēja, ka viņas seja ir mitra no asarām un ka viņa ir sakodusi zobus, lai nešņukstētu.

Viņš pacēla sievieti uz rokām, un zeltainais pērtiķis, apskāvis sniega leoparda kaklu, iegremdēja melno seju tā vilnā.

-   Vai Lira drošībā? Vai viņa ir atradusi savu dēmonu? Koulteres kundze čukstēja.

-   Zēna tēva velis viņus abus aizsargā.

-   Putekļi ir skaisti… Es to nemaz nezināju.

-   Ko tu viņam pastastīji?

-    Es meloju un atkal meloju, Ezriel… Negaidīsim pā­rāk ilgi, es nespeju to izturēt… Mēs paliksim dzīvi, vai ne? Mēs nekļūsim par veļiem?

-   Nē, ja neiekritīsim bezdibenī. Mēs esam atnākuši uz šejieni, lai dotu Lirai laiku sameklēt viņas dēmonu un pēc tam laiku dzīvot un augt lielai. Ja mēs iznīcināsim Metatronu, Marisa, viņai šis laiks būs, bet, ja iesim bojā kopā ar viņu, tam nebūs nozīmes.

-   Un Lira būs drošībā?

-   Jā, jā, lords Ezriels viņu maigi mierināja.

Viņš viņu noskūpstīja. Ezriela rokās viņa jutās tik maiga un viegla kā toreiz, pirms trīspadsmit gadiem, kad bija ieņēmusi Liru.

Koulteres kundze klusi šņukstēja un, kad atkal spēja parunāt, teica: