Dzintara tālskatis

Tad viņš bija prom: mistērija mistērijā. Tas bija ildzis mazāk nekā minūti, un Vils uzreiz atgriezās pie pakri­tušā kavaliera. Zēns pacēla mazo augumiņu, šūpodams to plaukstās, un no viņa acīm strauji ritēja asaras.

Bet Lirai bija sakāms kas steidzīgs.

-    Vil, mums jādodas prom, jāiet lēdija dzird, ka tuvo­jas tie zirgi…

No zili violetajām debesīm zemu piķēja vanags, un Lira vairīdamās iekliedzās, bet Salmekija sauca no visa spēka: Nē, Lira! Ne! Stāvi taisni un pastiep augšup dūri!

Tāpēc Lira palika mierā, balstīdama vienu roku ar otru. Zilais vanags pariņķojis apgriezās, piķēja vēlreiz un saspieda asajos nagos viņas pirkstu kauliņus.

Uz vanaga muguras sēdēja sirma lēdija, skaidru ska­tienu lūkodamās vispirms uz Liru, tad uz Salmekiju, kas turējās meitenei pie apkaklītes.

-   Madām… vārgā balstiņā ierunājās Salmekija, mēs esam izdarījuši…

-    Jūs esat izdarījuši visu, ko vajadzēja. Tagad šeit esam mēs, atbildēja Oksentiela madāma un paraustīja grožus.

Vanags tūlīt trīsreiz tik skaļi ieķērcās, ka Lirai iedžinkstējās ausis. Par atbildi no debesīm vispirms piķēja viena, tad otra, trešā un vairāk, tad simtiem spožu spāru ar kareivjiem mugura; tās visas slīdēja tik ātri, ka šķita kukaiņi cits ar citu sadursies, taču to refleksi un jātnieku prasme bija tik asa, ka spāres šķita ar straujām, klusām un košām adatām aužam gobelēnu virs un ap bērniem.

-   Lira, viņus uzrunāja lēdija uz vanaga, un Vil! Ta­gad sekojiet mums, mēs jūs vedīsim pie jusu dēmoniem.

Kad vanags izpleta spārnus un pacēlās no vienas viņas rokas, Lira juta uz otras sabrūkam Salmekijas niecīgo svaru un saprata, ka lēdiju pie dzīvības tik ilgi turējis vienīgi gara spēks. Cieši piespiedusi sev klāt viņas ķermeniti, Lira ar Viļu skrēja zem spāru mākoņa, klūpot un krītot ne vienu reizi vien, bet visu laiku maigi turēdama lēdiju sev pie sirds.

-   Pa kreisi! Pa kreisi! sauca balss no zilā vanaga, un, zibenim tumsā plaiksnot, viņi pagriezās uz to pusi: pa labi Vils redzēja vīriešu stāvus gaišpelēkās bruņās, aizsargķiverēs un maskās, viņu pelēkie demoni-vilki vieglu gaitu tecēja līdzās. Sparu straume uzreiz devās uz viņu pusi, un viri saminstinajās: viņu ieroči nebija lieto­jami, un Gallivespiāni tūlīt bija klāt katrs cīnītājs nolē­ca no sava kukaiņa muguras, meklēdams plaukstu, roku vai kailu kaklu, un, iedūris dzeloni, atkal uzlēca mugurā spārei, kura pagriezās un atkal aizslīdēja. Viss notika tik veikli, ka šķita gluži neiespējami tam izsekot. Zaldāti pa­griezās un panikā bēga; disciplīna bija sagrauta.

Bet tad pēkšņi aiz muguras sāka dunēt pakavi, un bērni izbiedēti pagriezās zirgu ļaudis aulekšoja viņiem virsū, un vienam vai diviem no viņiem rokā jau bija tīkli; viņi tos grieza ap galvām un centās notvert spāres, plīkšķināja tik­lus kā pātagas un svieda savainotos kukaiņus sānis.

-    Uz šo pusi! lēdijas balss sauca. Izvairieties, tūlīt metieties zemē!

Bērni paklausīja un juta zem sevis drebam zemi. Vai tie varētu būt zirgu soļi? Lira pacēla galvu un, atglaudusi no acīm miklos matus, ieraudzīja kaut ko gluži atšķirīgu no zirgiem.

-   Jorek! viņa iekliedzās, krūtīs ielistot priekam. Ak, Jorek!

Vils uzreiz atkal parāva viņu aiz rokas, jo tieši uz viņiem nāca ne vien Joreks Bērnisons, bet arī milzīgs pulks viņa lāču. Tieši īstaja brīdī Lira nolaida galvu, un Joreks parlēca viņiem pāri, izrūkdams pavēles saviem lāčiem pa kreisi un pa labi bradāt ienaidniekus.

Viegli, it kā bruņas nesvērtu vairāk par viņa vilnu, lāču karalis pagriezās pret Viļu un Liru, kuri pūlējās izslieties taisni.

-   Jorek tev aizmugurē viņiem ir tīkli! — Vils ieklie­dzās, jo jātnieki jau bija gandrīz klāt.

Iekams lācis paguva pakustēties, jātnieka tikls nosvil­pa gaisā, un Joreku acumirklī aptvēra stiprs tērauda tikls. Augsti izslējies, viņš rūca un ar milzīgajām ķetnām vēzējās uz jātnieka pusi. Bet tīkls bija stiprs, un, kaut gan zirgs zviedza, bailīgi kapdamies atpakaļ, Joreks ne­spēja atbrīvoties no vijumiem.

-   Jorek! Vils sauca. — Stāvi mierīgi! Nekusties!

Kamēr jātnieks pulējās valdīt zirgu, Vils rāpās uz

priekšu caur peļķēm un pāri zāles ceriem, sasniegdams Joreku tieši tajā brīdi, kad ieradās otrs jātnieks un gaisā nošalca otrs tīkls.

Bet Vils nezaudēja galvu: viņš nevis nesavaldīgi cirta, tā sapīdamies vēl vairāk, bet vēroja tīkla pinumu un pār­grieza to dažos mirkļos. Otrs tīkls, nekam nederīgs, no­krita zemē, un Vils pielēca klāt Jorekam, ar kreiso roku taustīdams un ar labo griezdams. Lielais lācis stāvēja nekustēdamies, bet zēns šaudījās gar viņa plato augumu drīz te, drīz tur, griezdams tiklu, atbrīvodams lāci un attī­rīdams viņam ceļu.

Jātnieks pacēla savu līko zobenu, gribēdams trāpīt lācim pa kaklu, bet Joreks Bērnisons bruņās svēra gan­drīz divas tonnas tik smagam lācim neviens nebūtu spējīgs pretoties. Zirgs un jātnieks, abi sašķaidīti un sadragāti, nekaitīgi nokrita malā. Joreks atguva līdz­svaru, paskatījās visapkārt, lai redzētu, kur atrodas, un uzrūca bērniem:

-   Man uz muguras! Žigli!