Dzintara tālskatis

-    Es viņam sastāstīju, ka gribu nodot tevi un Liru, un viņš man noticēja, jo es biju amorāla un ļaunuma pilna. Viņš ieskatījās mani tik dziļi, ka noteikti saskatīja patie­sību. Bet es meloju pārāk labi. Es meloju ar katru nervu šķiedru un visu pārējo… Es negribēju, ka viņš manī saskata kaut ko labu, un viņš to arī neredzēja. Nekā arī nav. Bet es mīlu Liru. No kurienes šī mīlestība nāk? Es nezinu. Tā man piezagās kā zaglis naktī, un nu es viņu mīlu tik ļoti, ka mana sirds mīlestībā vai plīst. Varēju cerēt vienīgi uz to, ka mani noziegumi ir bijuši tik šauša­līgi, ka to ēnā šī mīlestība neizskatās lielāka par sinepju sēkliņu, un vēlējos, kaut būtu noziegusies vēl ļaunāk, lai to apslēptu vēl dziļāk… Bet sinepju sēkliņa ir laidusi sakni un augusi, un mazais, zaļais asniņš pāršķēlis un plati atvēris manu sirdi es ļoti baidījos, ka viņš to pamanīs…

Koulteres kundzei vajadzēja apklust un saņemties. Lords Ezriels glāstīja sievietes mirdzošos matus, viscaur zeltaino Putekļu pilnus, un gaidīja.

-    Nu Metatrons kuru katru bridi zaudēs pacietību, — viņa čukstēja. Es viņam teicu, lai padara sevi mazu. Viņš galu galā ir tikai eņģelis, pat ja kādreiz ir bijis cil­vēks. Mēs varam ar viņu spēkoties, aizdzīt viņu līdz bez­dibeņa malai, un mēs abi varam krist lejā kopā ar viņu…

Viņu skūpstīdams, lords Ezriels teica: Jā. Lira būs drošībā, un karaliste pret viņu būs bezspēcīga. Tagad sauc Metatronu šurp, Marisa, mana mīļā.

Dziļi ievilkusi elpu, Koulteres kundze izdvesa garu, trīsošu nopūtu. Pēc tam viņa nogludināja svārkus pār gurniem un aizsprauda aiz ausīm matus.

—Metatron, viņa paklusām sauca. Ir laiks!

Zeltainajā gaisā parādījās maskētais Metatrona ēnas

apveids un tūlīt uztvēra notiekošo: abi dēmoni bija pie­plakuši pie zemes un modri, sieviete ar Putekļu nimbu ap galvu un lords Ezriels…

…kurš uzreiz lēca viņam virsū, sagrāba ap vidu un cen­tās nogrūst zemē. Tomēr eņģelim bija brīvas rokas, un viņš ar dūrēm, plaukstām, elkoņiem, pirkstu kauliņiem un dilbiem dauzīja lorda Ezriela galvu un ķermeni spēcīgi belzieni izsita no viņa plaušām elpu un atlēca no ribām, nobrikšķēja pret galvaskausu un satricināja jutekļus.

Taču lorda Ezriela rokas apņēma eņģeļa spārnus un vilka uz savu pusi. Brīdi vēlāk Koulteres kundze uzlēca šiem sasaistītajiem spārniem un sagrāba Metatronu aiz matiem. Viņam piemita milzu spēks tas bija tikpat kā turēt aiz krēpēm auļojošu zirgu. Metatronam nikni puri­not galvu, sieviete tika mētāta uz vienu un otru pusi, un viņa sajuta lielo, atliekto spārnu spēku, kad tie saspringa un cilājās, lorda Ezriela rokām tik stingri ap tiem apkļaujoties.

Metatronu cieši turēja ari dēmoni. Stelmarija cieši ielaida zobus viņa kājā, bet zeltainais pērtiķis plosīja tu­vākā spārna malu, raustīja spalvas, plēsa viņu pie lāp­stiņām, un tas tikai pastiprināja eņģeļa dusmas. Pēkšņi sasprindzinājis spēkus, viņš atbrīvoja vienu spārnu un trieca Koulteres kundzi pret klinti.

Sieviete uz sekundi apdulla, un viņas rokas atlaidās vaļīgāk. Eņģelis uzreiz atkal saslējās, kulstīdams vienu brīvo spārnu, lai nokratītu zeltaino pērtiķi, taču lorda Ezriela rokas viņu vēl arvien cieši apkļāva faktiski ta­gad, kad bija mazāk, ko turēt, viņa satvēriens kļuva cie­šāks. Lords Ezriels ņēmās spiest Metatrona ribas, apgrū­tinādams viņa elpošanu, un mēģinaja ignorēt nežēlīgos sitienus, ko saņēma pa galvu un skaustu.

Bet tas nebija bez sekām. Kamēr lords Ezriels uz sa­dragātajām klintīm centās noturēties kājās, viņa pakau­sis saņēma triecienu. Viņam pasviežoties sānis, Meta­trons bija satvēris dūres lieluma akmeni un ar rupju spēku to trieca pret lorda Ezriela galvu. Vīrietis juta gal­vaskausu nokrakšķam un saprata, ka vēl viens tāds sitiens viņu uz vietas nogalinātu. Apreibis no sāpēm un sāpes vēl pastiprinājās, jo viņš bija piespiedis galvu eņ­ģeļa sānam, viņš tomēr cieši turējās, ar labās rokas pirkstiem spiezdams kreisās kaulus, un klupdams mek­lēja atbalstu starp sašķaidītajām klintīm.

Kad Metatrons augstu pacēla asiņaino akmeni, zeltai­nais pērtiķis kā liesma, kas šaujas uz koka galotni, aug­stu palēcās un iecirta zobus eņģeļa plaukstā. Akmens izkrita un vēlās lejā uz bezdibeņa malu, bet Metatrons vēzēja roku pa labi un kreisi, cenzdamies atbrīvoties no dēmona, tomēr zeltainais pērtiķis karajās, ieķēries ar zobiem, nagiem un asti. Tad Koulteres kundze satvēra lielo, balto spārnu, kas kulstījās un apslāpēja tā kustības.

Metatrons bija satverts, tomēr nebija ievainots. Un ne­atradās arī pie bezdibeņa malas.

Kopš šī brīža lorda Ezriela spēki izsīka. Asinīs izmircis, viņš stingri turējās pie apziņas, bet ar katru kustību kaut ko no tās zaudēja. Lords Ezriels juta, ka galvas­kausa kauli šņirkst viņš to varēja dzirdēt. Sākās ap­ziņas traucējumi: lords Ezriels zināja tikai to, ka jāturas stingri un jāvelk lejup.

Ar plaukstu sataustījusi eņģeļa seju, Koulteres kundze dziļi iegrūda pirkstus viņam acīs.