Dzintara tālskatis

Bet nesējiem acīmredzot bija kāds uzdevums, jo viņi saņēmās un turpināja ceļu pa terasi, ignorēdami kliedzie­nus un murmināšanu no nestuvēm. Sasnieguši plašāku vietu, viņi plati izpleta spārnus un pēc sava vadoņa pa­vēles sāka lidot, turēdami nestuves vidu, līdz mutuļojošā dūmaka nozuda Koulteres kundzes skatienam.

Taču nebija laika par to prātot. Viņa un zeltainais pēr­tiķis aši turpināja ceļu, kāpdami pa lielām kāpnēm un šķērsodami tiltus, visu laiku pārvietodamies augšup. Jo augstāk viņi kāpa, jo vairāk viņus pārņēma šī neredzamās rosības sajuta ap viņiem, kamēr beidzot gājēji pagriezās ap stūri un iekļuva plašā telpā, tādā ka miglainā laukumā, un atradās aci pret aci ar eņģeli, kas turēja šķēpu.

-   Kas jus esat? Kādas darīšanās? eņģelis jautāja.

Koulteres kundze uz viņu ziņkāri palūkojās. Šīs būt­nes reiz ļoti sen bija iemīlējušās sievietēs, cilvēku meitas.

-   Nē, nē, — viņa lēnprātīgi sacīja, netērējiet laiku. Ve­diet mani tūlīt pie Reģenta. Viņš mani gaida.

"Samulsini viņus," viņa domāja, "izsit no līdzsvara." Eņģelis nezinaja, ko iesākt, tāpēc viņai paklausīja. Koulteres kundze vairākas minūtes sekoja eņģelim šajas mulsinošajās gaismas perspektīvās, līdz viņi nonāca pie priekštelpas. Kā viņi tur iegaja, sieviete nesaprata, bet tur nu viņi bija, un pec īsas pauzes viņas priekšā atvērās kaut kas durvīm līdzīgs.

Koulteres kundzes dēmona asie nagi iespiedās viņas augšdelmos, un mierinājumam viņa cieši ieķērās pērtiķa vilnā.

Viņiem pretī stāvēja kāda no gaismas veidota būtne. Koulteres kundzei šķita, ka tā ir cilvēka lielumā un cil­vēka formā, taču viņa bija pārāk apžilbuši, lai to redzētu. Zeltainais pērtiķis slēpa seju pie viņas pleca, un viņa pa­cēla roku, lai aizsegtu acis.

Metatrons jautāja: Kur viņa ir? Kur ir jūsu meita?

-    Esmu ieradusies jums to pastāstīt, mans lord Reģent, Koulteres kundze teica.

-   Ja meita ir jūsu varā, jums vajadzēja viņu atvest.

-   Viņa ne, bet viņas dēmons gan.

-    Kā tas var būt?

-   Es zvēru, Metatron, viņas dēmons ir manā varā. Lū­dzu, dižo Reģent, mazliet aizslēpieties man apžilbušas acis…

Viņš aizvilka sev priekšā mākoņu plīvuru. Nu tas bija tikpat kā skatīties saulē caur apkvēpinātu stiklu, un Koulteres kundzes acis varēja redzēt viņu skaidrāk, lai gan Metatrona seja vēl aizvien žilbinaja. Viņš izskatījās pēc vīrieša tuvu pusmūžam, garš, spēcīgs un valdonīgs. Vai viņš bija apģērbts? Vai viņam bija spārni? To nevarēja pateikt spēka, kas nāca no viņa acīm, dēļ. Koulteres kundze nespeja skatīties ne uz ko citu.

-    Lūdzu, Metatron, uzklausiet mani. Es nāku tieši no lorda Ezriela. Pie viņa ir bērna dēmons, un viņš zina, ka meitene drīz nāks to meklēt.

-   Ko viņš doma ar bērnu iesākt?

-    Paslēpt no jums, līdz viņa kļūs pilngadīga. Ezriels nezina, kur esmu aizgājusi, un man drīz jāatgriežas pie viņa. Es stāstu jums taisnību. Skatieties uz mani, dižo Reģent, jo man nav viegli raudzīties uz jums. Paska­tieties uz mani skaidri un pasakiet, ko jūs redzat.

Eņģeļu princis palūkojās uz viņu. Tas bija vispētošākais skatiens, kādam Marisa Koultere jelkad bijusi pa­kļauta. Tika norauts katrs aizsega un viltības vairogs, un viņas ķermenis, velis un dēmons kopā neaizsargāti stā­vēja zem Metatrona nežēlīgā skatiena.

Saprazdama, ka par viņu liecinās viņas daba, sieviete baidījās, ka ar to, ko Metatrons viņā saskatīs, nebūs pie­tiekami. Lira bija melojusi Jofuram Raknisonam ar viņas vārdiem: viņas māte bija viņai melojusi visu mūžu.

-   Jā, es redzu, teica Metatrons.

-   Ko jūs redzat?

-     Pagrimumu, nenovīdību un varaskāri. Bezjūtību un saltumu. Netikumīgu, izdibinošu ziņkāri. Absolūtu, postošu, indīgu ļaunprātigumu. Kopš pašiem pirmajiem mūža gadiem jūs nekad neesat izrādījusi ne mazāko žēlumu, līdz­cietību vai laipnību, neaprēķinādama, kādu labumu tas dos jums. Jūs esat spīdzinājusi un nogalinājusi nevilcinādamās un bez nožēlas; jūs esat nodevusi, vērpusi intrigas un par savu nodevību gavilējusi. Jūs esat morālās netīrības kloāka.

Balss, kas izteica šo spriedumu, Koulteres kundzi dziļi satrieca. Viņa bija zinājusi, ka tā notiks, un bija no tā bai­dījusies; tomēr viņa bija uz to ari cerējusi, un nu, kad tas bija pateikts, sieviete sajuta nelielu triumfā uzliesmojumu.

Koulteres kundze pievirzījās viņam tuvāk.

-   Nu jūs redzat, viņa teica. Es viegli varu nodot Ezrielu. Varu aizvest jūs uz turieni, kur viņš noslēpis manas meitas dēmonu; jūs varēsiet iznīcināt Ezrielu, un bērns, neko nenojauzdams, nonāks jūsu rokās.

Koulteres kundze juta dūmaku sev apkārt sakusta­mies, un viņas prāts sāka mulst. Metatrona nākamie vārdi ieurbās miesā kā ledainas bultas.

-   Kad es biju vīrietis, viņš teica, man bija papilnam sievu, bet neviena nebija tāda skaistule kā jūs.

-   Kad jūs bijāt vīrietis?

-    Kad es biju vīrietis, mans vārds bija Ēnohs, Jareda dēls; tas Maleleēla, tas Kainana, tas Ēnoša, tas Seta, tas Ādama dēls. Es nodzīvoju uz zemes sešdesmit piecus gadus, un tad Visvarenais paņēma mani uz savu karalisti.

-   Un jums bija daudz sievu.