Dzintara tālskatis

-    Es mīlēju viņu miesu. Es sapratu to, ka debesu dēli iemīlējās zemes meitās, un es viņus aizstāvēju Visvarenā priekšā. Bet Viņš bija nostājies pret tiem ar visu sirdi un man pareģoja viņu likteni.

-   Jums nav bijis sievas tūkstošiem gadu…

-    Es esmu bijis karalistes Reģents.

-    Un vai nav pienācis laiks sagādāt dzīvesbiedri?

Tas bija mirklis, kad Koulteres kundze jutās visne­aizsargātākā un vislielākajās briesmās. Taču viņa ticēja savai miesai un dīvainajai patiesībai, ko bija uzzinājusi par eņģeļiem; varbūt tas attiecās sevišķi uz tiem eņģe­ļiem, kas reiz bija bijuši cilvēki: būdami bez miesas, tie to iekāroja un ilgojās pēc saskares ar to. Un Metatrons pat­laban stāvēja tuvu, pietiekami tuvu, lai sajustu sievietes matu smaržu un varētu pētīt viņas ādas struktūru, pie­tiekami tuvu, lai ar alkstošām rokām viņai pieskartos.

Bija dzirdama dīvaina skaņa, līdzīga tai čalošanai un sprakstiem, ko jūs dzirdat, kamēr vēl neesat apjautuši, ka deg jūsu māja.

-   Pastāstiet, ko lords Ezriels dara un kur viņš ir, Me­tatrons teica.

-   Es tūlīt varu jūs pie viņa aizvest, Koulteres kundze atbildēja.

Eņģeļi, kas nesa nestuves, atstāja Mākoņos tīto kalnu un lidoja uz dienvidiem. Metatrons bija pavēlējis nogādāt Vis­vareno drošā vietā, prom no kaujas lauka, jo viņš pagaidām Viņu tomēr gribēja saglabāt pie dzīvības. Taču Metatrons nevis norīkoja Viņam daudzus miesassargus, kas tikai pie­saistītu ienaidnieka uzmanību, bet labāk uzticējās nedroša­jiem apstākļiem vētras laikā, izprātodams, ka šajā gadī­jumā maza grupiņa būs drošāka nekā liela.

Un tā arī varētu būt, ja tieši tobrīd, kad prožektora gaisma nejauši krita uz kristāla nestuvju malu, nepaceltu galvu kāds klinšu gars, kas nevaļīgi mielojās ar pusdzīvu karavīru.

Klinšu gara atmiņā kaut kas sakustējās. Viņš pār­trauca mielastu, uzlicis ķetnu uz siltām aknām un, kad brālis to pastūma malā, atcerējās Arktikas lapsēna vāvu­ļošanu.

Klinšu gars tūlīt izpleta savus ādainos spārnus un metās augšup, un pēc brīža pārējais bars viņam sekoja.

Haphanija un viņas eņģeļi cītīgi bija meklējuši visu nakti un meklējumus turpinājuši vēl no rīta, līdz beidzot uz dienvidiem no cietokšņa bija atraduši kalnā niecīgu plaisu, kuras iepriekšējā dienā nebija. Viņi to bija izpē­tījuši un palielinājuši, un lords Ezriels patlaban kāpa lejup pa veselu virkni dobumu un tuneļu, kas stiepās tālu zem cietokšņa.

Nebija pilnīgi tumšs, kā viņš bija domājis. Tik tikko saskatāmi blāzmoja kads gaismas avots, miljardiem vāji kvēlojošu daļiņu straume. Tā vienmērīgi plūda pa tuneli kā gaismas upe.

Putekļi, lords Ezriels teica savam dēmonam.

Viņš tos nekad nebija skatījis ar neapbruņotu aci un nekad nebija redzējis tik daudz Putekļu vienuviet. Viņš devās tālāk, bet tad gluži negaidīti tunelis pavērās, un lords Ezriels atradās virs plašas alas: ši velvētā telpa bija tik liela, ka tajā varētu ietilpt ducis katedrāļu. Telpai ne­bija grīdas; malas reibinoši liecās lejup simtiem pēdu dziļi pret milzīgu šahtu, tumšāku par pašu tumsu, un uz šo šahtu plūda Putekļi, bezgalīgā kritienā bez mitas slīdēdami lejup. Šie daļiņu miljardi atgādināja visu de­besu galaktiku zvaigznes, un katra no tām bija mazs ap­zinīgas domas fragmentiņš. Tajā skatīties šķita skumji.

Lords Ezriels un viņa dēmons rāpās lejā uz bezdibeņa pusi un iedami pamazām sāka saskatīt, kas notiek tā otrā malā, simtiem jardu tālajā, drūmajā tumsā. Viņam šķita, ka tur kaut kas kustas, un, jo dziļāk viņš kāpa, jo skaidrāk to saskatīja. Tur pa bīstami slīpu nogāzi kustē­jās neskaidras, blāvas figūras: vīrieši, sievietes un bērni, visu veidu būtnes, kādas viņš agrak bija redzējis, un dau­dzas agrāk nekad neredzētas. Aizņemtas ar līdzsvara sa­glabāšanu, tās viņu pilnīgi ignorēja, un lords Ezriels juta gaisā saslienamies matus, jo viņš saprata, ka šīs būtnes ir veļi.

-    Uz šejieni nāca Lira, viņš klusi sacīja sniega leo­pardam.

-   Ej uzmanīgi, tas bija viss, ko dēmons atbildēja.

Tikmēr Vils un Lira, caurcaurēm izmirkuši, drebēja, mocījās sāpēs un kā akli maldījās pa dubļiem, klintīm un mazām graviņām, kur plūda lietusudens straumes, krā­sodamās sarkanas no asinīm. Lira baidījās, ka lēdija Sal­mekija mirst: viņa vairākas minūtes nebija bildusi ne vārda un vārga un slābana gulēja Liras plaukstā.

Kad viņi patvērās kadas upes gultnē, kur vismaz ūdens bija skaidrs, un pacēla pilnas riekšavas valgmes pie izslā­pušajām mutēm, Vils juta, ka Taielijs pieceļas un saka:

-    Vil, es dzirdu, ka šurp nāk zirgi lordam Ezrielam kavalērijas nav. Tas būs ienaidnieks. Tieciet pāri strau­mei un paslēpieties tajā pusē es redzu dažus krūmus…

-    Nāc, Vils teica Lirai, un viņi, pārbriduši ledaini aukstajam, stindzinošajam ūdenim, tieši laikā paspēja izrāpties otrā gravas malā. Jātnieki, kas jāja pa nogāzi un nodipināja lejā, neizskatījās pēc kavalērijas: šķita, ka tiem ir tāda pati krēpēm apaugusi miesa kā viņu zirgiem, un viņiem nebija ne apģērba, ne iejūga. Taču jātnieki veda ieročus: trejzarus, tīklus un līkus zobenus.