Dzintara tālskatis

Lira lēca, un Vils viņai sekoja. Spiezdami auksto dzelzi starp kājām, bērni, Jorekam sakustoties, sajuta lielu spēka pieplūdumu.

Aiz muguras pārējie lāči ņēmās ap dīvaino kavalēriju, un viņiem palīdzēja Gallivespiāni, kuru dzeloņi tracināja zirgus. Lēdija uz zilā vanaga, zemu slīdēdama, uzsauca: Tagad taisni uz priekšu! Ielejā starp kokiem!

Joreks sasniedza neliela zemes pacēluma virsotni un tur apstājās. Viņiem priekšā atradās izrakņāta nogāze, tā veda uz birztalu aptuveni ceturtdaļjudzes tālumā. Kaut kur aiz birztalas milzīga lielgabalu baterija blieza šāviņu pēc šāviņa, un tie kaukdami lidoja augstu virs galvas, turklāt kāds laida signālraķetes, kas, aizdegušās tieši zem mākoņiem, lēni krita uz kokiem, liekot tiem mirdzēt vēsi zaļā gaismā kā labiem šāviņu mērķiem.

Par birztalas pārņemšanu cīnījās divdesmit vai vairāk Rēgu, ko apvaldīja noskrandis veļu bars. Tiklīdz Vils un Lira ieraudzīja mazo koku puduri, abi bērni saprata, ka viņu dēmoni slēpjas tur un, ja viņi tos drīz nesasniegs, dēmoni ies bojā. Ik minūti birztalā saradās arvien vairāk Rēgu, kas plūda pār kalna kori labajā pusē. Lira ieklie­dzās, un Vilam nācās satvert savas krūtis.

-   Uzgaidiet, norūca Joreks un saka uzbrukumu.

Augstu gaisā uzvijās signālraķete, tad vēl un vēl viena,

gausi krītot lejā ar spilgtu, žilbinošu magnija mirdzumu. Norībēja vēl viens šāviņš, šoreiz tuvāk. Viņi juta drebam gaisu, un pāris sekunžu vēlāk sejas iedzēla zemes graudi un akmeņi. Joreks nevilcinājās, bet viņi juta, ka ir grūti noturēties lāča vilnā ar pirkstiem ieķerties nevarēja, bet turēties nācās, starp ceļgaliem saspiežot bruņas, Joreka mugura bija tik plata, ka viņi abi nemitīgi slīdēja no tās nost.

-    Paskaties! iesaucās Lira, rādīdama augšup, kad tuvumā atkal sprāga šāviņš.

Signālraķetēm pakaļ dzinās ducis raganu viņas nesa kuplus zarus ar biezām lapām un ar tiem kvēlošās gais­mas slaucīja sānis, aizdzidamas tās tālu prom debesīs.

Pār birztalu atkal krita tumsa, paslēpdama to no lielga­baliem.

Un nu līdz kokiem bija palikuši tikai daži jardi. Vils un Lira juta savus zaudētos otriniekus tuvu blakus saviļ­ņojumu un mežonīgu cerību atvēsināja bailes, jo starp ko­kiem Rēgu bija ka biezs, viņiem būs jāiet tieši starp tiem, bet jau pats Rēgu izskats sirdī viesa šķebinošu vājumu.

-    Viņi bīstas no naža, blakus ierunājās kāda balss, un lācis-karalis tik pēkšņi apstājās, ka Vils un Lira novē­lās no viņa muguras.

-   Li! iesaucās Joreks. Lī, mans biedr, kaut ko tādu es vēl nekad neesmu redzējis. Tu taču esi miris ar ko es runāju?

-    Jorek, veco zēn, tu nezini ne pusi. Tagad cīņu pār­ņemsim mēs Rēgi nebīstas no lāčiem. Lira, Vil, nāciet te. Vil, turi gatavībā to nazi…

Zilais vanags vēlreiz piķēja uz Liras dūri, un sirmā lēdija teica: Nekavējieties ne mirkli ejiet iekšā, sameklējiet savus dēmonus un pazūdiet! Tuvojas vēl lielākas briesmas.

-    Paldies, lēdij! Paldies jums visiem! Lira sacīja, un vanags pacēlās spārnos.

Vils miglaini saskatīja sev blakus Lī Skorsbija veli, kurš viņus skubināja doties uz birzi, bet viņiem vajadzēja atvadīties no Joreka Bērnisona.

-   Jorek, mans dārgais, tas nav izsakāms vārdos esi svētīts, esi svētīts!

-   Paldies, karali Jorek, sacīja Vils.

-   Nav laika. Ejiet. Ejiet!

Lācis stūma viņus prom ar apbruņotu ķetnu.

Aiz Lī Skorsbija veļa Vils ienira brikšņos, cirzdams ar nazi pa labi un pa kreisi. Gaisma te bija nevienmērīga un klusināta un ēnas biezas, mezglotas un mulsinošas.

-    Turies blakus, zēns uzsauca Lirai un tad iekliedzās, jo kazenāja zars viņam bija pāršķēlis vaigu.

Visapkārt valdīja kustība, troksnis un cīņa. Ēnas šaudījās turp un atpakaļ kā zari lielā vējā. Droši vien tie bija veļi; abi bērni juta tik labi pazīstamos vēsos pieskā­rienus un visapkārt dzirdēja balsis:

-   Uz to pusi!

-    Šurp, te!

-    Ejiet tik mēs viņus aizturam!

-   Nu vairs nav tālu!

Un tad kliedza tā balss, ko Lira pazina un mīlēja vai­rāk par visām citām:

-   Ak, nāc aši! Aši, Lira!

-    Pan, mīlulīt, es esmu te…

Šņukstēdama un drebēdama Lira metās tumsā, bet Vils rāva lejā zarus un efejas, šņāpa kazenajus un nātres, veļu balsīm visapkārt viņus trokšņaini iedrošinot un brīdinot.

Taču arī Rēgi bija atraduši savu mērķi un spiedās caur traucējošo krūmu, mežrozīšu, sakņu un zaru mudžekli, kas tiem neradīja lielāku pretestību kā dūmi. Šķita, kāds ducis vai divdesmit bālu ļaunprāšu gāzās uz birztalas centru, kur to atvairīšanai Džona Perija velis izvietoja savus sabiedrotos.

Vils un Lira drebēja un jutās vārgi no bailēm, noguru­ma, nelabuma un sāpēm, bet padoties bija neiedomājami. Lira ar kailām rokām rāva kazenāju zarus, Vils cirta un kapāja pa labi un pa kreisi, bet ēnainās būtnes viņiem visapkārt cīnījās arvien niknāk.

-   Tur! Lī iekliedzās. Vai redziet viņus? Pie tā lielā akmens…

Savvaļas kaķis divi savvaļas kaķi tur spļāva, šņāca un šņāpa ar nagiem. Abi bija dēmoni, un Vils juta: ja pietiktu laika, viņš viegli varētu pateikt, kurš ir Pante­leimons, taču laika nebija, jo kāds negants Regs izslīdēja no ēnas laukumiņa un šļūca uz viņu pusi.