Dzintara tālskatis

-   Vil, viņa sauca, tie brauc uz riteņiem…

Bet meitene to teica nepārliecinoši. Vils pakāpās mazu gabaliņu augšup pa krauju un aizsedza acis pret sauli, lai paskatītos. Tagad varēja redzēt atsevišķus radījumus. Ganāmpulkā vai pūlī viņu bija kāds ducis, un viņi pārvie­tojās, kā Lira bija teikusi, uz riteņiem. Radījumi šķita kaut kas vidējs starp antilopēm un motociklistiem, tikai pat dīvaināki: viņiem bija snuķi kā maziem zilonīšiem.

Un kaut kāda nolūka vadīti viņi tuvojās Vilam un Lirai. Vils izņēma nazi, bet Lira, sēdēdama viņam blakus zālē, jau grozīja aletiometra rādītājus.

Instruments reaģēja aši, kamēr būtnes vēl atradās dažu simtu jardu attālumā. Adatiņa strauji mētājās pa kreisi un pa labi, pa kreisi un atkal pa kreisi, un Lira to uztraukti vē­roja, jo daži beidzamie lasījumi nāca ļoti grūti, un, kāpelējot pa sapratnes pazarēm, viņai pašas prāts šķita nemākulīgs un nenoteikts. Tā vietā, lai līdzīgi putnam mestos no viena atbalsta punkta uz nākamo, meitene drošības labad pār­vietojās soli pa solim, bet vēstītā nozīme bija tikpat noteikta kā vienmēr, un drīz viņa saprata, ko instruments pauž.

-   Viņi ir draudzīgi, Lira paziņoja, viss kārtībā, Vil, viņi mūs meklē un zina, ka mēs te esam… Un savādi, es īsti nevaru salasīt… doktore Malone?

Viņa izrunāja šo vārdu pie sevis, jo nespēja ticēt, ka doktore Malone varētu atrasties šajā pasaulē. Tomēr ale­tiometrs skaidri norādīja uz viņu, lai gan tas, protams, nevarēja nosaukt zinātnieci vārdā. Lira nolika aletio­metru un lēni piecēlās, nostādamās blakus Vilam.

-    Es domāju, mums vajadzētu kāpt lejā pie viņiem, meitene teica. Viņi negrasās darīt mums pari.

Daži no atnācējiem bija apstājušies un gaidīja. Vadonis gāja gabaliņu pa priekšu, pacēlis snuķi, un bērni redzēja, ka viņš pārvietojas, spēcīgi atsperoties ar pakaļkājām. Daži radījumi bija aizgājuši pie dīķa padzerties, citi gai­dīja, bet ne ar tādu mērenu ziņkāri kā to mēdz govis, pul­cējoties pie vārtiem. Tie bija saprātīgi un mērķtiecīgi indivīdi. Tie bija ļaudis.

Vils un Lira kāpa lejā pa nogāzi, līdz nonāca pietieka­mi tuvu, lai varētu ar būtnēm sarunāties. Par spīti tam, ko bija teikusi Lira, Vils turēja roku pie naža.

-   Nezinu, vai jūs mani saprotat, Lira piesardzīgi ieru­nājās, bet zinu, ka jūs esat draudzīgi. Es domāju, mums vajadzētu…

Vadonis pakustināja snuķi un teica: Dosimies pie Mērijas. Jūs jājat. Mēs nesam. Iesim pie Mērijas.

-    Ak! Lira iesaucās un, sajūsmā smaidīdama, pa­griezās pret Viļu.

Divi radījumi bija apgādāti ar iemauktiem un pītas auklas kāpšļiem. Seglu nebija; viņu dimanta struktūras muguras izrādījās pietiekami ērtas bez tiem. Lira bija jājusi ar lāci, un Vils braucis ar divriteni, bet neviens no viņiem nebija jājis ar zirgu, kas būtu tuvākais salīdzinā­jums. Tomēr, jājot ar zirgu, tas parasti jāvada, bet bērni drīz saprata, ka viņiem tas nav jādara: groži un auklas bija domātas tikai tam, lai viņiem būtu pie kā turēties un varētu saglabāt līdzsvaru. Visus lēmumus pieņēma paši radījumi.

-   Kur tad… iesāka Vils, bet viņam vajadzēja apklust un atgūt līdzsvaru, jo būtne zem viņa sakustējās.

Grupa apgriezās riņķī un pārvietojās lejup pa nelielo slīpumu, lēnāk kustoties pa zāli. Kustība bija nelīdzena, bet neērtības neradīja, jo radījumiem nebija mugurkaula, Vils un Lira jutās ta, it kā sēdētu krēslos, kuriem cilājas sēdekļi.

Drīz viņi nonāca vietā, ko nebija skaidri saskatījuši no kraujas, pie viena no šiem melnajiem vai tumšbrūnajiem zemes plankumiem. Un, ieraudzīdami caur prēriju vijamies gludos akmens ceļus, viņi bija tikpat pārsteigti, cik pār­steigta pirms kada laika bija jutusies Merija Malone.

Radījumi uzripinājās uz šīs virsmas un devās prom, drīz uzņemdami ātrumu. Ceļš līdzinājās drīzāk upei nekā šosejai, jo vietām tas paplašinājās, veidojot plašus lauku­mus, tādus kā mazus ezeriņus, un citur sadalījās šauros kanālos vienīgi tādēļ, lai neparedzami atkal apvienotos. Tie bija pavisam citādi nekā nejaukie, racionālie ceļi Vila pasaulē, kas bija izcirsti kalnos un uz betona tiltiem šķēr­soja ielejas. Šie piederēja ainavai, nevis tika tai uztiepti.

Viņi traucās ātrāk un ātrāk. Vilam un Lirai pagāja kāds laika sprīdis, līdz viņi pierada pie muskuļu dzīvā spēka un cieto riteņu trīcēšanas un rībēšanas uz akmens. Sākumā Lirai tas bija grūtāk nekā Vilam, jo viņa nekad nebija braukusi ar divriteni un nezināja triku ar pieliekšanos pagriezienos, bet, kad redzēja, kā to dara zēns, drīz ātrums viņai šķita uzmundrinošs.

Riteņi sacēla pārāk lielu troksni, lai varētu sarunāties. Runāšanas vietā vajadzēja rādīt: uz kokiem, pārsteigumā par to lielumu un diženumu; uz putnu bariem, dīvaināka­jiem, kādus viņi jebkad bija redzējuši, to gareniski iz­vietotie spārni piešķīra tiem gaisā rotējošu skrūvveida kustību; uz treknu, zilu ķirzaku, tik garu kā zirgs, kas sauļojās pašā ceļa vidū (riteņotie radījumi sadalījās, ap­braukdami to no abām pusēm, un ķirzaka tiem nemaz nepievērsa uzmanību).