Dzintara tālskatis

Kad viņi sāka palēnināt gaitu, saule jau bija augstu de­besīs un gaisā nekļūdīgi jautās sāļa jūras smarža. Ceļš kāpa kraujā, un drīz viņi nekustējās ātrāk kā tad, ja ietu soļos.

Lirai no sēdēšanas bija stīvas un sāpošas kājas. Mei­tene ierunājās: Vai varat apstāties? Es gribu nokāpt un iet pati.

Būtne, uz kuras Lira sēdēja, juta, ka iemaukti savel­kas, un, vai nu saprata viņas vārdus, vai ne apstājās. Vils darīja to pašu, un abi bērni nokāpa, pēc nepārtrauk­tās kratīšanās un sasprindzinājuma juzdamies stīvi un nedrošām kājām.

Radījumi apripinājās apkārt, lai aprunātos. Izdodami skaņas, viņi vienlaikus eleganti kustināja snuķus. Pēc minūtes tie devās tālāk. Vils un Lira ar prieku gāja starp radījumiem, kas, smaržodami pēc siena un siltas zāles, ripoja viņiem blakus. Viens vai divi bija izvirzījušies priekšā, kraujas virsotnē, un bērni, kuriem vairs neva­jadzēja uzmanities, lai noturētos radījuma mugurā, varēja vērot, kā tie pārvietojas; viņi apbrīnoja grāciju un spēku, ar kādu būtnes tika uz priekšu, noliecās un pagriezās.

Nonākuši kraujas virsotnē, viņi apstājās, un Vils un Lira dzirdēja, ka vadonis saka: Mērija tuvu. Mērija tur.

Viņi raudzījās lejā. Pie apvāršņa mirdzēja zilā jūra. Vidusplānā caur leknu pļavu vijās plata, lēna upe, un lēzenās nokalnes pakājē starp mazu kociņu jaunaudzi un dārzeņu vagām stāvēja ar salmiem apjumtu mājiņu ciems. Vairāki radījumi, līdzīgi šiem, rosījās ap mājām, kopa la­bību vai strādāja starp kokiem.

Tagad atkal kāpiet augšā, vadonis teica.

Nebija vairs tālu. Vils un Lira vēlreiz uzkāpa radīju­miem mugurā, un citas būtnes cieši uzmanīja viņu līdz­svaru un ar snuķiem pārbaudīja kāpšļus, pārliecinoties, ka bērni ir drošībā.

Tad viņi devās ceļā ar pakaļkājām atspērās pret ceļu un steidzās lejup pa slīpumu, kustoties satriecošā āt­rumā. Cieši turoties ar roku un ceļgalu palīdzību, Vils un Lira juta vēju svilpojam gar seju brāzmas atsvieda at­pakaļ matus un spieda uz acīm. Riteņu dārdoņa, garāmtraucošais zāliens abās pusēs, drošā un spēcīgā noliek­šanās plašā virāžā uz priekšu, ātruma izraisītā ekstāze saprāta robežās šiem radījumiem tas patika, un Vils un Lira, juzdami viņu līksmi, par atbildi priecīgi smējās.

Viņi apstājās ciema centrā, un citas būtnes, kas bija redzējušas viņus ierodamies, sapulcējās apkārt, pacēla snuķus un teica apsveikuma vārdus.

Un tad Lira iesaucās: Doktore Malone!

Mērija bija iznākusi no kādas būdas: viņas izbalējusī zilā blūze, druknais stāvs un siltumā sasārtušie vaigi šķita vienlaikus dīvaini un pazīstami.

Lira skrēja viņu apkampt, ari sieviete meiteni cieši ap­skāva, un Vils stāvēja viņām aiz muguras, gādīgs un šaubu pilns.

Mērija sirsnīgi noskūpstīja Liru un tad panācās uz priekšu sasveicināties ar Viļu. Sākās neparasta garīga simpātiju un neveiklības deja, turpinādamās kādu se­kundi vai mazāk.

Līdzjūtībā aizkustināta par bērnu stāvokli, Mērija vis­pirms gribēja zēnu apkampt tāpat kā Liru. Taču Mērija bija pieaugusi un Vils gandrīz pieaudzis, un viņa sa­prata, ka tāda attieksme viņu padarītu par bērnu, Mērija varēja apkampt bērnu, bet viņa nekad neapskautu nepazīstamu vīrieti. Tāpēc viņa no šīs domas atteicās, vairāk par visu gribēdama parādīt godu šim Liras drau­gam un nelikt viņam zaudēt stāju.

Tāpēc viņa Vilam tikai pasniedza roku, un zēns to sa­spieda; viņu starpā strāvoja tik spēcīga sapratne un cieņa, ka tas uzreiz radīja simpātijas viņi abi juta, ka ir kjuvuši par draugiem uz mūžu.

-    Šis ir Vils, Lira teica, viņš ir no jūsu pasaules atcerieties, esmu par viņu stāstījusi…

-   Es esmu Mērija Malone, sieviete teica, un jūs abi esat izsalkuši, jūs izskatāties esam pusbadā.

Mērija vērsās pie būtnes sev blakus un izdvesa dažas dziedošas, kliedzošas skaņas, vienlaikus kustinādama roku.

Visi radījumi uzreiz devās prom, un daži no tiem, atne­suši no tuvākās mājas spilvenus un paklājus, salika tos zem blakus esošā koka, kura blīvās lapas un zemu no­liekušies zari sniedza vēsu un smaržīgu pavēni.

Tiklīdz bērni bija ērti iekārtojušies, saimnieki atnesa nopulētus koka traukus, līdz malām pilnus ar pienu tam bija viegla citrona piegarša, un tas bija brīnumaini atsvaidzinošs un mazus, lazdu riekstiem līdzīgus riek­stiņus, bet ar bagātāku, sātīgāku garšu, un svaigi plūk­tus salātus, un asas, piparotas lapas, sajauktas ar mīk­stam, biezām lapām, no kurām sūcās bieza sula, un ķiršu lieluma saknītes, kas garšoja pēc saldiem burkāniem.

Bet viņi nevarēja ieēst daudz. Viss bija ļoti sātīgs. Vils gribēja pienācīgi novērtēt šo būtņu dāsnumu, bet vienī­gais, ko viņš spēja viegli norīt, izņemot dzērienu, bija pla­kana, nedaudz apdegusi, miltaina maize, līdzīga pankūkam vai kukurūzas plāceņiem. Tā bija vienkārša un baro­joša, un tas bija viss, ar ko Vils varēja tikt galā. Lira no­mēģināja pa drusciņai no visa, bet, tāpat kā Vils, drīz saprata, ka pilnīgi pietiek ar mazumiņu.

Mērija izvairījās uzdot kaut kādus jautājumus. Abi bērni bija guvuši tādu pieredzi, kas atstāja dziļas pēdas; viņi vēl negribētu par to stāstīt.