Dzintara tālskatis

Tāpēc sieviete atbildēja uz bērnu jautājumiem par mulefu un īsi pastāstīja, kā ieradusies šajā pasaulē. Pēc tam viņa atstāja Viļu un Liru koka ēnā, jo redzēja, ka viņiem līp ciet plakstiņi un klanās galvas.

-   Tagad jums nav jādara nekas cits, tikai jāguļ, Mē­rija teica.

Pēcpusdienas gaiss bija silts un bez vēja, un koka ēnā iemidzinoši čirkstēja circeņi. Nepagāja ne piecas minū­tes, kopš bērni bija norijuši pēdējo dzēriena malku, kad viņi jau bija cieši iemiguši.

-     Vini ir divu dzimumu? pārsteigta brīnījās Atāla. Bet kā to var pateikt?

-    Tas ir viegli, atbildēja Mērija. Vinu ķermeņiem ir atšķirīgas formas. Vini atšķirīgi kustas.

-    Vini nav daudz mazāki par tevi. Bet viņiem ir mazāk gaismnes. Kad tā pie viņiem atnāks?

-    Nezinu, Mērija teica. Man šķiet, ka drīz. Es ne­zinu, kad tas ar mums notiek.

-   Nav riteņu, Atāla atsaucīgi noteica.

Viņas ravēja sakņu dārzu. Mērija bija izgatavojusi kapli, lai mazāk vajadzētu locīties, un Atāla ravēšanai izmantoja snuķi, tāpēc viņu saruna notika ar pārtraukumiem.

-   Bet tu zināji, ka vini nāk, teica Atāla.

-   Jā.

-    Vai to pateica tie stienīši?

-   Nē, Mērija nosarkdama atbildēja. Viņa bija zināt­niece; bija jau gana nepatīkami atzīties par konsultēša­nos pie I-Ching, taču šis bija vēl neērtāk. Tā bija nakts bilde, — viņa atzinās.

-   Tev nepatīk nakts bildes, Atāla atgādināja.

-   Patīk. Bet līdz šim es tām neticēju. Ļoti skaidri redzēju zēnu un meiteni, un kāda balss man lika tam sagatavoties.

-   Kāda balss? Kā tad tā runāja, ja tu to nevarēji redzēt?

Atālai bija grūti iedomāties sarunāšanos bez snuķa

kustībām, kas to darīja skaidrāku un noteiktāku. Apstā­jusies pupiņu vagas vidū, viņa vērās Mērijā ar fascinē­jošu ziņkārību.

-   Labi, es to redzēju, teica Mērija. Tā bija sieviete, sieviešu dzimuma viszine, tāda kā mēs, līdzīga maniem ļaudīm. Taču ļoti veca un tomēr ne pavisam veca.

"Viszine" tā mulefa sauca savus vadoņus. Mērija re­dzēja, ka Atāla izskatās stipri ieinteresēta.

-    Kā vina varēja būt veca un tomēr ne veca? Atāla jautāja.

-    Tas ir līdzveidojums, Mērija paskaidroja.

Atāla nomierināta pašūpoja snuķi.

Mērija turpināja, cik labi spēdama: Vina man pastās­tīja, ka man jāgaida bērni, kur un kad tie parādīsies. Bet neteica, kāpēc. Man vini jāpieskata.

-    Vini ir sāpināti un nogurusi, — teica Atāla. Vai vini apturēs gaismnes aizplūšanu?

Mērija nemierīgi pavērās augšup. Pat neskatoties caur tālskati, viņa zināja, ka Ēnu daļiņas traucas prom ātrāk nekā jebkad.

-   Es tā ceru, — viņa sacīja. Tacu nezinu, kā.

Pievakarē, kad tika iekurti ugunskuri un uzlēca pir­mās zvaigznes, ieradās svešinieku grupa. Mērija mazgā­jās; viņa dzirdēja viņu riteņu dārdoņu un satrauktu mur­mināšanu un slaucidamās izsteidzās no mājas.

Vils un Lira visu pēcpusdienu bija gulējuši un tagad, izdzirduši troksni, modās. Lira grīļīgi piecēlās sēdus un redzēja Mēriju runājam ar pieciem vai sešiem mulefa, kas bija viņu ielenkuši un izskatījās acīmredzami satraukti, bet nevarēja saprast, vai viņi ir dusmīgi vai priecīgi.

Merija ieraudzīja meiteni un sarunu partrauca.

-     Lira, viņa sacīja, kaut kas ir noticis viņi ir atraduši kaut ko tādu, ko nespēj izskaidrot, un tas ir… Es nezinu, kas tas ir… Aiziešu paskatīties. Tas ir apmēram kādas stundas gājiena attālumā. Būšu atpakaļ, cik drīz vien varēšu. Paņemiet paši no manas mājas visu, kas jums vajadzīgs, to nevar atlikt, viņi ir par daudz satraukti…

-    Labi, Lira teica, vēl apdullusi no ilgā miega.

Mērija paskatījās zem koka. Vils berzēja acis.

-    Es patiešām nebūšu prom pārāk ilgi, viņa teica. Kopā ar jums paliks Atāla.

Vadonis izskatījās nepacietīgs. Mērija aši uzlika viņam grožus un kāpšļus, atvainodamās par neveiklību, un tūlīt uzkāpa. Mijkrēslī viņi iestūmās, pagriezās un aizripinā­jās prom.

Viņi devās jaunā virzienā pa nokalni uz ziemeļiem. Mērija nekad agrāk nebija braukusi tumsā, tāpēc tagad ātrums viņai šķita vēl uztraucošāks nekā dienā. Viņiem uzņemot augstumu, Mērija tālu kreisajā pusē varēja re­dzēt mēness atspīdumu jūrā, un sudrabaini brūnā gais­ma šķita viņu ieskaujam lieliskā skeptiskā brīnumā. Viņā mājoja brīnums, pasaulē skepticisms, bet lielis­kums abos divos.

Lāgu lāgiem viņa paskatījās augšup un pieskārās tālskatim savā kabatā, taču nevarēja to izmantot, iekams viņi neapstāsies. Un šie mulefa ļoti steidzās, viņi traucās vēja ātrumā un negribēja apstāties. Pēc stundu ilga brau­ciena viņi nogriezās kaut kur iekšzemē un, atstājuši ak­mens ceļu, saka lēni kustēties uz kores pusi garām riteņkoku audzei pa iemītu zemes taku, kuras abās pusēs auga zāle līdz celim. Ainava zaigoja mēnesnīcā: plaši, kaili kalni ar retām aizām, kurās starp koku puduriem lejup strūkloja tērcītes.

Viņi veda Mēriju uz vienu no šīm aizām. Atstājot ceļu, viņa nokāpa zemē un stingrā gaitā kopā ar mulefa pār kalna malu kāpa lejā aizā.

Mērija dzirdēja avota urgošanu un nakts vēju zālē. Viņa dzirdēja riteņu klusos gurkstus uz cietās zemes un priekšā — mulefa kluso murmināšanu, sarunājoties citam ar citu, un tad viņi apstājās.