Dzintara tālskatis

-    Raganas taču ir nežēlīgas, — Lira teica.

-    Bet ja viņa manu tēvu mīlēja…

-   Nu, bilda Mērija, mīlestība ir arī nežēlīga.

-   Bet viņš mīlēja manu māti, Vils sacīja. Un es varu viņai pateikt, ka viņš nekad nav bijis neuzticīgs.

Lira, lūkodamās uz Viļu, domāja: ja viņš reiz iemīlē­sies, tad būs tāds pats kā tēvs.

Siltajā gaisā visapkārt jautās pēcpusdienas klusie trokšņi: nebeidzamā pilēšana dūksnājā, kukaiņu čirkstē­šana un kaiju klaigas. Bija bēgums, un pludmale visā plašumā tukša laistījās spilgtajā saulē. Smilšu virskārtā dzīvoja, ēda un gāja bojā miljards sīku, dubļos mītošu radību; niecīgi veidojumi, elpojamie caurumi un nemanā­mas kustības liecināja, ka visa ainava kūsā dzīvībā.

Neteikdama pārējiem, kāpēc, Mērija lūkojās tālu jūrā, skatīdamās, vai pie apvāršņa nemanīs baltas buras. Taču viņa redzēja tikai neskaidru vizēšanu tur, kur debesu zilums saplūda ar jūras robežu, un jūra, uzsūkusi debesu bālumu, lika tam dzirkstīt mirgojošajā gaisā.

Viņa parādīja Vilam un Lirai, kā vākt kādu īpašu mo­lusku sugu, sameklējot to elpošanas stobriņus pie pašas smilšu virskārtas. Mulefa tie garšoja, taču viņiem bija grūti pārvietoties pa smiltīm un tos salasīt. Kad vien Mērija atnāca uz krastmalu, viņa vāca tos, cik vien spēja salasīt, un nu, kad darbā tika laisti trīs roku un acu pāri, varēja gaidīt svētku mielastu.

Viņa iedeva katram audekla maisiņu, un strādādami viņi klausījās nākamo stāsta daļu. Maisiņi nepārtraukti pildījās, un Mērija bērnus pamazām veda uz dumbrāja malu, jo sākās plūdmaiņa.

Stāstīšana aizņēma ilgu laiku līdz Nāves zemei to­dien viņi netiktu. Tuvojoties ciemam, Vils stāstīja Mērijai, kāda sapratne viņiem ar Liru radusies par cilvēcisko būtņu dabas trejādumu.

—    Vai ziniet, Mērija teica, Baznīca, Katoļu baznīca, pie kuras es piederēju, nelieto vārdu "dēmons", bet Svētais Pāvils runā par garu un dvēseli, un ķermeni. Tāpēc doma par cilvēku dabas trejādumu nemaz nav tik

sveša.

-   Bet labākā cilvēka daļa ir ķermenis, Vils teica. To man teica Baručs un Baltamoss. Eņģeļi vēlas, kaut viņiem būtu ķermeņi. Viņi man stāstīja, ka eņģeļi neva­rot saprast, kāpēc mēs negūstām lielāku baudu no pasau­les. Viņi būtu ekstāzē, ja viņiem piederētu mūsu miesa un jutekļi. Nāves zemē…

-   Par to tu stāstīsi, kad mēs līdz tam nonāksim, Lira viņam uzsmaidīja tik jauku, zinošu un priecīgu smaidu, ka zēnam apmulsa prāts. Viņš viņai atsmaidīja pretī, un Mērija nodomāja, ka Vila izteiksme pauž lielāku uzticību, nekā viņa jelkad redzējusi cilvēka sejā.

Tikmēr viņi bija sasnieguši ciemu, un vajadzēja gatavot vakariņas. Tāpēc Mērija atstāja abus bērnus upmalā, kur viņi apsēdās vērot paisumu, un pievienojās Atālai pie uguns. Draudzeni ārkārtīgi sajūsmināja gliemeņu guvums.

— Bet, Mērij, viņa teica, tulapi izpostījusi kādu ciemu augšup krastmalā, un tad citu un vēl citu. Tā vini nekad agrāk nav darījuši. Vini parasti uzbrūk vienam un tad atgriežas jūrā. Un šodien nokrita vēl viens koks…

-   Nē! Kur ?

Atāla minēja birzi netālu no karstavota. Mērija tur bija bijusi tikai pirms trim dienām un nebija manījusi neko sliktu. Paņēmusi tālskati, viņa palūkojās debesīs: patiešām milzīga Ēnu daļiņu straume plūda nesalīdzi­nāmi ātrāk un lielākā apjomā nekā paisums, kas patla­ban pacēlās upes krastos.

—    Ko tu tur vari darīt ? Atāla jautāja.

Mērija sajuta atbildības nastu kā smagu slogu starp lāpstiņām, bet bez pūlēm saņēmās.

-   Stāstīt tiem stāstus, viņa teica.

Kad vakariņas bija cauri, trīs cilvēki un Atāla zem sil­tajam zvaigznēm apsēdās uz paklajiem pie Mērijas mā­jas. Labi paēduši un omulīgi pēc ziediem smaržojošajā naktī, viņi atlaidās un klausījās Merijas stāstā.

Viņa saka ar laiku tieši pirms tam, kad sastapa Liru, stāstīdama par savu darbu Tumšās matērijas pētniecības grupā un par to, cik daudz laika bija pavadījusi lūgda­mās, lai piešķir finansējumu, un cik maz laika bija atlicis pētījumiem.

Bet Liras ierašanās bija visu mainījusi, un ļoti drīz dažās dienās viņa atstājusi savu pasauli pavisam.

-   Es izdarīju tā, kā tu man teici, Mērija stāstīja. Es izstrādāju programmu tā ir instrukciju kopums -, lai Ēnas varētu ar mani datorā sazināties. Tās man pavēstīja, kas darāms. Ēnas pauda, ka tās ir bijušas eņģeļi un nu…

-    Ja jūs bijāt zinātniece, pārtrauca Vils, tad man nešķiet, ka Ēnas darīja labi, to teikdamas. Jūs varējāt neticēt eņģeļiem.

-    Ā, bet es par tiem zināju. Redziet, es biju mūķene. Domāju, ka fizika varbūt ir radīta, lai godinātu Dievu, līdz sapratu, ka nekāda Dieva vispār nav un ka fizika katrā ziņā ir interesantāka. Kristīgā reliģija ir ļoti ietek­mīga un pārliecinoša kļūda, tas arī viss.

-   Kad jūs pārstājāt būt mūķene? jautāja Lira.