Dzintara tālskatis

-   To es atceros precīzi, Mērija teica. Pat to, cik toreiz bija pulkstenis. Tā kā man labi padevās fizika, man ļāva turpināt kaijeru universitātē. Es beidzu doktorantūru un grasījos lasīt lekcijas. Tas nebija no tiem ordeņiem, kur cil­vēks tiek nošķirts no visas pasaules. Faktiski mēs pat nevalkājām mūķeņu tērpus; vajadzēja tikai ģērbties attu­rīgi un nēsāt krustiņu. Tāpēc es devos uz universitāti lasīt lekcijas un veikt pētījumus elementārdaļiņu fizikas jomā.

Par manu izpētes tematu notika konference, un mani lūdza ierasties un nolasīt referātu. Konference notika Lisabonā, un es tur nekad agrāk nebiju bijusi; faktiski es nekad nebiju izbraukusi ārpus Anglijas. Tas viss lido­jums lidmašīnā, viesnīca, spilgtā saule, svešās valodas visapkārt, slavenie cilvēki, kas grasījās uzstāties, domas pašai par savu referātu un prātošana, vai tajā kads vis­pār ieklausīsies un vai es nebūšu pārāk sanervozējusies, lai varētu no sevis izdabūt kādu vārdu… Ak, nespēju ne izteikt, cik uzbudināta es jutos.

Un biju ļoti vientiesīga tas jums jāatceras. Biju tik laba meitenīte regulāri apmeklēju misi un domāju, ka man ir aicinajums nodoties garīgai dzīvei. Es no visas sirds gribēju kalpot Dievam. Gribēju paņemt visu savu dzīvi un piedāvāt to augšā, lūk, tā, viņa teica, salik­dama un paceldama augšup rokas, un nolikt to priekšā Jēzum, lai dara ar to, kas Viņam tīk. Un laikam gan jutos ar sevi apmierināta. Par daudz. Es biju svēta un biju gudra. Ha! Tas ilga līdz ak līdz desmitā augusta des­mitiem vakarā pirms septiņiem gadiem.

Lira piecēlās sēdus un, apņēmusi ceļgalus, vērīgi klau­sījās.

Tas notika vakarā, pēc tam, kad biju iepazīstinājusi ar savu referātu, Mērija turpināja. Viss noritēja labi manī klausījās daži slaveni zinātnieki, ar jautājumiem es tiku galā bez putrošanās, un vispār jutos atvieglota un priecīga… Bez šaubām, ari lepna.

Šā vai tā daži mani kolēģi gāja uz restorānu kādu gaba­liņu tālāk krastmalā un jautaja, vai es ari nevēlos iet. Citreiz es būtu sameklējusi kadu aizbildinājumu, bet šo­reiz nodomāju: labi, esmu pieaugusi sieviete, esmu iepa­zīstinājusi kolēģus ar savu referātu par nozīmīgu tematu, tas ir labi uzņemts, un es atrodos starp labiem draugiem… Visi izturējās ļoti sirsnīgi, sarunas risinājās par tādiem tematiem, kas mani visvairāk interesēja, un mēs visi bijām lieliskā garastāvoklī man šķiet, es biju mazliet atraisī­jusies. Vai ziniet, es atklāju savu otru pusi to, kurai pati­ka vīna garša un uz grila ceptas sardīnes, patika sajust siltu gaisu uz ādas un mūzikas ritms fonā. Es to izbaudīju.

Un tā mēs apsēdāmies dārzā, lai paēstu. Es sēdēju gara galda galā zem citronkoka, man blakus atradās tāda kā lapene ar pasiflorām, mans kaimiņš sarunājās ar per­sonu otrā pusē un… Nu, iepretim sēdēja vīrietis, kuru es konferencē biju pāris reižu satikusi. Es viņu nepazinu tik labi, lai sarunātos. Viņš bija itālietis un bija izstrādājis kadu pētījumu, par kuru cilvēki runāja, un es nodomāju, ka būtu interesanti to paklausīties.

Lai nu kā viņš bija tikai mazliet vecāks par mani, un viņam bija mīksti, melni mati, skaista olīvkrāsas āda un tumšas, tumšas acis. Mati krita pār pieri, un viņš nemi­tīgi tos atmeta atpakaļ, tā lēni…

Mērija to viņam parādīja. Vils nodomāja, ka viņa, kā izskatās, to atceras ļoti labi.

Viņš nebija skaists, Mērija turpināja. Nebija ne damu mīlulis, ne apburošs. Ja tā būtu, es kaunētos un ne­zinātu, kā ar viņu runāt. Bet viņš bija jauks, gudrs un jocīgs, un visvieglākais pasaulē bija tā sēdēt laternu gaismā zem citronkoka ar smaržojošiem ziediem, grilētu ēdienu un vīnu, runāties, smieties un cerēt, ka viņš mani uzskata par jauku. Māsa Mērija Malone flirtē? Un kā ar zvērestiem? Ka ar dzīves veltīšanu Jēzum un visu citu?

Nezinu, vai vainīgs bija vīns, mana muļķība, siltais gaiss, citronkoks vai kas cits… Bet man pamazām sāka šķist, ka esmu likusi sev ticēt kaut kam tādam, kas nav patiess. Es biju likusi sev ticēt, ka esmu jauka, laimīga un apmierināta viena, nemīlot nevienu citu. Iemīlēšanās šķita kā Ķīna: tu zini, ka tāda ir, turklāt neapšaubami |oti interesanta, un daži turp aizbrauc, bet es nekad ne­braukšu. Es pavadītu visu mūžu, ne reizi neaizbraucot uz Ķīnu, bet tam nebūtu nozīmes, jo eksistēja visa pārējā pasaule, uz kurieni doties.

Un tad kāds man pasniedza kaut ko saldu, un es pie­peši sapratu, ka esmu bijusi Ķīnā. Tā sakot. Un biju to aizmirsusi. To atsauca atmiņā saldā garša domāju, tas bija marcipāns salda mandeļu masa, viņa skaidroja Lirai, kas izskatījās esam neizpratnē.

Lira iesaucās: Ā! Marcipāns! un iekārtojās ērtāk, lai paklausītos, kas notika pēc tam.

Lai nu kā, Mērija turpināja, es atcerējos marci­pāna garšu un pēkšņi atkal atgriezos taja dienā, kad to sagaršoju pirmo reizi, būdama jauna meitene.