Dzintara tālskatis

Mērija steidzās pie koka, nakts saviļņojuma dzīta un alk­dama tajā iesaistīties. Tieši to viņa bija teikusi Vilam, atbildēdama uz jautājumu, vai viņai pietrūkst Dieva: tā bija tāda sajūta, it kā Visums butu dzīvs, it kā viss būtu savstarpēji saistīts ar nozīmes pavedieniem. Būdama kris­tiete, ari Mērija bija jutusies saistīta, bet, pametusi Baz­nīcu, jutās nenoteikta, brīva un viegla Visumā bez mērķa.

Tad bija nācis atklājums par Ēnam un viņas ceļojums uz citu pasauli, un tagad — šī dzīvā nakts. Bija saprotams, ka viss kūsā ar mērķi un nozīmi, bet Mērija no šīs kustības bija izslēgta. Un bija neiespējami rast saskaņu ar to, jo nebija Dieva.

Pa pusei apgarota, pa pusei izmisusi, viņa nolēma uz­kāpt savā kokā un vēlreiz mēģināt aizmirsties Putekļos.

Bet Mērija nebija nogājusi ne pusceļu līdz birzij, kad saklausīja kādu skaņu, kas atšķīrās no lapu šalkšanas un vēja žūžošanas zālē. Kaut kas vaidēja tā bija zema, drūma skaņa, līdzīga ērģelēm. Un pāri tai krakšķi kok­snes krakšķi -, koksne lūza un spiedza.

Tas taču nevarētu būt viņas koks?

Mērija apstājās turpat klajajā zālienā, vējam šaustot seju un garajai zālei stilbus, un vēroja birztalas lapotni. Lielākie zari vaidēja, sīkākie krakšķēja, lieli zaļas kok­snes baļķi lūza kā sausas nūjas un visā garumā krita pie zemes, un pati lapotne tā paša koka lapotne, ko viņa tik labi pazina, liecās, liecās un palēnām sāka gāzties.

Šķita, ka par šo slepkavību vaimanā atsevišķi katra šķiedriņa koka stumbra, mizā un saknēs. Taču koks krita un krita, visā garumā gāzdamies ārā no birzs, un Mērijai šķita, ka tas liecas uz viņas pusi, pirms atsitas pret zemi kā vilnis pret viļņlauzi. Milzīgais stumbrs palēcās mazu gabaliņu augšup un tad beidzot nokrita pavisam, ieplīsu­šajai koksnei ievaidoties.

Mērija pieskrēja tam klāt un pieskārās lapām, kas vēl šūpojās. Turpat bija viņas virve, turpat arī sadragātās platformas drupas. Mērijas sirds sāpīgi sitās; viņa līda starp kritušā koka pazīstamajiem zariem, kas gulēja ne­pazīstamos leņķos, turēdama līdzsvaru un cenzdamas pa­kāpties, cik augstu vien varēja.

Mērija atspiedās pret zaru un izņēma tālskati. Caur to viņa debesīs ieraudzīja divas pilnīgi atšķirīgas kustības.

Viena bija mākoņu plūsma, kas virzījās pāri mēnesim vienā virzienā, un otra Putekļu straume, kas to šķēr­soja, šķiet, uz gluži pretēju pusi.

Ja salīdzināja mākoņus ar Putekļiem, Putekļi lidoja ātrāk un daudz lielākā apjoma. Faktiski šķita, ka kopā ar tiem peld visas debesis: milzīgā, nepielūdzamā straumē tie plūda prom no pasaules, prom no visām pasaulēm, kaut kādā galīgā tukšumā.

Lēni, it kā viņas domās paši no sevis pārvietodamies, fakti apvienojās.

Vils un Lira bija stāstījuši, ka brīnumnazis esot vis­maz trīssimt gadu vecs. Tā viņiem bija teicis vecais vīrs tornī.

Mulefa bija stāstījuši, ka nepatikšanas ar gaismni, kas lolojusi viņus un viņu pasauli trīsdesmit trīs tūkstošus gadu, sākušās tieši pirms trīssimt gadiem.

Pēc Vila sacītā, brinumnaža īpašnieki Torre degli Angeli ģildē bija izturējušies bezrūpīgi viņi ne vienmēr bija aizvēruši logus, ko paši bija atvēruši. Jā, kā nekā Mērija vienu tādu bija atradusi, un ir jābūt vēl daudziem citiem.

Un ja nu visu šo laiku Putekļi pamazām bija aizplūduši pa ievainojumiem, ko brīnumnazis izveidojis dabā…

Mērijai reiba galva, un tur vainīga nebija tikai zaru šūpošanās, celšanās un krišana, viņai starp tiem lodājot. Rūpīgi ielikusi tālskati kabatā, viņa aizāķēja rokas aiz priekšā esošā zara un pētoši lūkojās uz debesīm, mēnesi un vēja dzītajiem mākoņiem.

Pie maza apjoma un zema līmeņa plūsmām bija vaino­jams brīnumnazis. Tas bija postošs, un tā dēļ cieta Visums. Viņai jāaprunājas ar Viļu un Liru, jāatrod veids, kā to apturēt.

Bet plašie plūdi debesīs bija gluži cita lieta. Tie bija kas jauns, turklāt katastrofisks. Ja tos neapturēs, visai apzi­nīgajai pasaulei pienāks gals. Kā mulefa viņai bija parādījuši, Putekļi radās, kad dzīvās būtnes bija kļuvušas apzinīgas. Taču tiem vajadzēja kaut kādu atgriezenisku saiti, kas to eksistenci pastiprinātu un darītu drošu kā mulefa bija viņu riteņi un eļļa no kokiem. Bez kaut kā tam­līdzīga viss pazudīs. Domas, iztēle, jūtas viss izgaisīs un tiks aizpūsts, paliks vienīgi truls automātisms, un tas īsais laika periods, kad dzīvība apzinājās pati sevi, kā svece nodzisīs katrā no miljardiem pasauļu, kurās tā koši dega.

Mērija skaudri sajuta šo nastu. Šķita, ka tas ir ve­cums. Viņa jutās astoņdesmit gadus veca, izvārguši, no­gurusi un ilgojās mirt.

Mērija smagi izkāpa no milzīgā, nokritušā koka za­riem un līdz ar vēju, kas vēl trakoja lapās, zālē un viņas matos, gāja atpakaļ uz ciemu.

Nogāzes virsotnē viņa beidzamo reizi palūkojās uz Pu­tekļu straumi: mākoņi un vējš skrēja tai pretī un mēness stingri stāvēja debesu vidū.

Un tad Mērija beidzot ieraudzīja, ko tie dara: viņa redzēja, kāds ir lielais, neatliekamais mērķis.