Dzintara tālskatis

-    Bet patiesībā savanna nav tukša, Lira sacīja.

-   Tu domā to vīru?

-    Nē. Tu zini, ko es domāju.

-    Jā, saprotu. Es varu zālē saredzēt ēnas… varbūt putni, Vils teica.

Viņš sekoja mazajām, šaudīgajām kustībām drīz te, drīz tur. Ēnas šķita vieglāk saredzēt, uz tām neskatoties. Tās labprātāk rādījās, kad viņš raudzījās uz tām ar acs kaktiņu, un, kad Vils to pateica Lirai, viņa sacīja: Tā ir negatīva spēja.

-   Kas tas ir?

-    Pirmais to pateica dzejnieks Kītss. Doktore Malone zina. Tā es nolasu aletiometru. Tā tu lieto nazi, vai ne?

-    Jā, laikam gan. Bet es nupat domāju, ka tie varētu būt dēmoni.

-   Es tāpat, bet…

Viņa pie lūpām pielika pirkstu. Vils pamāja ar galvu.

-    Skat, viņa teica, te ir viens no tiem kritušajiem kokiem.

Tas bija Mērijas kāpjamkoks. Viņi uzmanīgi pie tā pie­gāja, neizlaizdami no acīm birztalu, ja nu gadījumā kristu vēl kāds. Mierīgajā rītā, tikai vieglam vējiņam kustinot lapas, šķita neiespējami, ka tik varens koks kā šis jelkad varētu nogāzties, bet te nu tas gulēja.

Platais stumbrs, ko birztalā balstīja saknes un zālē ārpus tās daudzie zari, sniedzās augstu pāri viņu gal­vām. Daži no šiem sašķaidītajiem un salauzītajiem za­riem bija tik resni kā lielākie koki, ko Vils jelkad bija redzējis; koka vainags, cieši piepakots ar zariem, kas vēl izskatījās spēcīgi, un lapām, kas vēl bija zaļas, slējās sil­tajā gaisā kā sagrauta pils.

Piepeši Lira sagrāba Vila roku.

-    Csst, viņa čukstēja. Neskaties. Esmu pārlieci­nāta, ka viņi ir tur augšā. Redzēju kaut ko kustamies un varu apzvērēt, ka tas bija Pans…

Meitenes roka bija silta. Vils to apzinājās skaidrāk nekā to, ka viņiem virs galvas ir milzums lapu un zaru. Izlikdamies, ka apātiski skatās uz horizontu, viņš ļāva uzmanībai aizklīst zaļās, brūnās un zilās masas jūkli, un tur Lirai bija taisnība! tur bija kas tāds, kas nebija koks. Un tam blakus otrs.

-    Ejam prom, Vils klusā balsī sacīja. Iesim kaut kur, tad redzēsim, vai viņi mums sekos.

-    Iedomājies, un ja nu ne… Tomēr jā, labi, Lira at­čukstēja.

Bērni izlikās, ka skatās apkārt. Viņi uzlika plaukstas uz kāda zara, kas gulēja zemē, it kā nolēmuši uzkāpt uz tā. Viņi izlikās, ka maina domas, papurinādami galvas un iedami prom.

-    Kaut mēs varētu atskatīties! Lira teica, kad viņi bija nogājuši dažus simtus jardu.

-   Vienkārši ejam lēnām. Viņi mūs redz un nekur nepa­zudīs; gan atnāks pie mums tad, kad paši gribēs.

No melnās joslas viņi iekapa līdz ceļiem augstā zālē, švīkstinādami kājas gar stiebriem un vērodami, kā ku­kaiņi lidinās, šaudās, plivinās un slīd, un klausīdamies korī, kas miljons balsīs čivināja un čīgāja.

-    Ko tu domā darīt, Vil? Lira klusi jautāja, kad viņi kādu laiku bija gājuši klusēdami.

-   Nu, man būtu jādodas mājās, viņš teica.

Meitene nodomāja, ka viņa balss tomēr bija skanējusi ne­pārliecinoši. Viņa cerēja, ka tā bija skanējusi nepārliecinoši.

-   Bet viņi vēl var nākt tev pakaļ, Lira teica. Tie vīri.

-    Galu galā mēs esam redzējuši Jaunākus par viņiem.

-    Jādomā gan… Bet es gribēju tev parādīt Džordanas koledžu un Purvus. Es gribēju, lai mēs…

-    Jā, viņš teica, un es gribēju… Būtu pat labi vēl apmeklēt Citagaci. Tā bija skaista vieta, un visi Rēgi ir prom… Bet tur ir mana māte. Man jāatgriežas un viņa jāaprūpē. Es vienkārši uzticēju viņu Kūperes kundzei, un tas nav taisnīgi ne pret vienu no viņām.

-    Bet tas nav taisnīgi pret tevi, ka tev tas jādara.

-   Jā, Vils teica, bet tā ir citāda netaisnība. Tā vienkārši ir kā zemestrīce vai lietusgāze. Tas varbūt nav taisnīgi, bet tur neviens nav vainīgs. Bet, ja es vienkārši atstāju savu māti ar vecu lēdiju, kas pati nav pārāk vesela, tad tas ir cits netaisnības veids. Tas būtu nepareizi. Man vienkārši jātiek mājās. Tomēr varbūt bus grūti nokļūt atpakaļ veidā, kādā mēs to darījām. Varbūt noslēpums tagad ir atklāts. Es nedomāju, ka Kūperes kundze spētu aprūpēt manu māti, ja mammai uznāktu kāda no tām reizēm, kad viņa bīstas no lietām. Tāpēc viņai varbūt ir vajadzīga palīdzība, un, kad es atgriezīšos, man varbūt nāksies palikt kaut kādā institūcijā.

-   Nē! Tādā kā bērnu patversmē?

-   Domāju, tā viņi rīkotos. Es tikai nezinu. Es to neciestu.

-    Tu varētu aizbēgt ar nazi, Vil! Tu varētu nakt uz manu pasauli!

-    Es vēl aizvien piederu tai pasaulei, kurā varu būt kopā ar savu māti. Kad būšu pieaudzis, varēšu viņu aprū­pēt kā pienākas, pats sava mājā. Tad neviens nevarēs iejaukties.

-    Kā tu domā, vai tu precēsies?

Vils ilgi klusēja. Taču Lira saprata, ka viņš domā.

-   Nevaru paredzēt tik tālu uz priekšu, viņš atbildēja. Tai jābūt kādai, kas saprot… Nedomāju, ka manā pa­saulē kāda tāda ir. Vai tu precēsies?

-   Ar mani ir tāpat, — Lira teica, un viņas balss neiz­klausījās necik droša. Jādomā, ka manā pasaulē nav neviena tāda.

Viņi lēnām devās tālāk, klizdami uz apvāršņa pusi. Viņiem piederēja viss pasaules laiks: viss laiks, kas šai pasaulei bija.

Pēc brīža Lira jautāja: Tu glabāsi nazi, vai ne? Lai varētu apciemot manu pasauli?

-     Protams. Es nekādā ziņā to neatdotu nevienam citam, nemūžam.