Dzintara tālskatis

-   Varbūt tas ir tikai ceļinieks, kas atradis logu un iek­līdis te no citurienes, Lira teica, kad Mērija beidza stās­tīt. Viņai slepenībā bija pārdomājamas gluži citas lietas, un šis vīrs nebija tik interesants kā tās. Tāpat, kā to izdarīja Vila tēvs, meitene turpināja. Tagad te jābūt

visādiem caurumiem. Lai vai kā, ja viņš vienkārši pa­griezās un aizgāja, tad jau nevar but te ieradies kādos ļaunos nolūkos, vai ne?

-     Nezinu. Man tas nepatik. Un es uztraucos, ka jūs ejat prom vieni paši jeb es uztrauktos, ja nezinātu, ka jau esat darījuši daudz bīstamākas lietas. Ak, es nezinu. Bet, lūdzu, esiet piesardzīgi! Lūdzu, skatieties apkārt. Prērijā jūs vismaz varēsiet ieraudzīt kādu nākam jau pa lielu gabalu…

-   Ja mēs kādu pamanām, tad varam uzreiz aizbēgt uz citu pasauli, un tā viņš mums neko nevarēs nodarīt, Vils teica.

-    Mēs apsolāmies, Lira sacīja.

-   Labi, ietīšu jums kaut ko ēdamu, ja nu gadījumā pa­liksiet prom visu dienu.

Mērija paņēma plāceni, sieru un dažus slāpes remdē­jošus, sarkanus augļus un, ietinusi to visu drānā, apsēja ar auklu, lai būtu ērti pārmest pār plecu un nest.

-   Veiksmīgas medības, viņa novēlēja, bērniem aizejot. Lūdzu, esiet piesardzīgi!

Viņa vēl bija satraukta un stāvēja, vērodama viņus visu ceļu līdz nogāzes pakajei.

-    Kāpēc viņa ir tik bēdīga? Vils ievaicājās, kad viņi pa taku kāpa kalnā.

-   Varbūt viņa prāto, vai vispār reiz atkal nokļūs mājās, Lira atbildēja. Un vai viņai vēl būs viņas laboratorija, kad viņa tur nokļūs. Un varbūt viņa skumst pēc ta vī­rieša, kurā bija iemīlējusies.

-    Mmm, norūca Vils. Domā, mēs kādreiz tiksim mājās?

-    Nezinu. Es nezinu, vai man vispār ir mājas. Varbūt viņi vairs nevarēs mani pieņemt Džordanas koledžā, un es nevaru dzīvot pie lāčiem vai pie raganām. Varbūt es varētu dzīvot kopā ar ģiptiešiem? Man nebūtu nekas pretī, ja viņi mani pieņemtu.

-    Un kā ar lorda Ezriela pasauli? Kāpēc tu negribi dzīvot tur?

-   Tur nekas neiznāks, atceries, viņa teica.

-   Kāpēc?

-   Tāpēc, ka tā teica tava tēva velis, tieši pirms mēs iznācām laukā. Par demoniem un to, ka viņi var dzīvot ilgi tikai tad, ja paliek paši savā pasaulē. Bet varbūt lords Ezriels es domāju mans tēvs, nevarēja par to domāt, jo neviens nezināja pietiekami daudz par citām pasaulēm tad, kad viņš sāka… Tas viss, viņa ar apbrīnu teica, visa drošsirdība un meistarība… Tas viss viss izšķiests! Un par neko!

Viņi kāpa tālāk, juzdami, ka pa akmeņaino ceļu iet ir viegli, un, sasnieguši virsotni, apstājās un atskatījās.

-   Vil, Lira teica, un ja nu mēs viņus neatrodam?

-    Esmu pārliecināts, ka atradīsim. Es domāju: diez, kāds mans dēmons izskatīsies?

-    Tu viņu redzēji. Un es viņu paņēmu rokās, Lira teica nosarkdama, jo aiztikt kaut ko tik privātu kā otra cilvēka dēmons, protams, bija rupjš uzvedības pārkā­pums. Tas bija aizliegts ne tikai pieklājības normu, bet kaut kā dziļāka dēļ tas bija tāds kā kauns. Ašs skatiens uz Vila sasarkušajiem vaigiem rādīja, ka zēns to saprot tikpat labi, cik viņa. Lira nevarēja pateikt, vai arī Viļu ir pārņēmušas tādas pašas pa pusei bailīgas, pa pusei sa­trauktas jutas kā viņu, tādas pašas kā iepriekšējā va­karā: nu tās uznāca atkal.

Viņi gāja blakus, piepeši sakautrējušies viens no otra. Taču Viļu tas netraucēja pavaicāt: Kad tavs dēmons beigs mainīt veidolu?

-    Apmēram… Domājams, mūsu vecumā vai kad būs mazliet vecāks. Dažreiz tas notiek vēlāk. Mēs mēdzām runāt par Pana veidola nostabilizēšanos, viņš un es. Mēs mēdzām prātot, kas viņš būs…

-   Vai cilvēkiem par to nav nekādas nojausmas?

-    Nē, kamēr viņi ir jauni. Pieaugot tu sāc domāt: nu, viņi varētu būt šādi vai viņi varētu būt tādi… Parasti dēmoni paliek par kaut ko cilvēkam piemerotu. Es do­māju: par kaut ko piemērotu cilvēka īstajai iedabai. Pie­mēram, ja tavs dēmons ir suns, tas nozīmē, ka tu labprāt dari to, ko liek, zini, kurš ir saimnieks, izpildi pavēles un izdabā atbildīgiem ļaudīm. Ļoti daudz cilvēku, kuru dē­moni ir suņi, strādā par kalpotājiem. Tā tas palīdz izzi­nāt, kāds tu esi un kādam darbam esi piemērots. Kā cil­vēki tavā pasaulē saprot, kādi viņi ir?

-   Nezinu. Par savu pasauli es neko daudz nezinu. Protu vienīgi glabāt noslēpumus, klusēt un slēpties, tāpēc daudz nezinu par… pieaugušajiem un draugiem. Vai par mīlē­tājiem. Domāju, būtu grūti dzīvot ar dēmonu, jo visi par tevi ļoti daudz uzzinātu, tikai paskatoties vien. Man patīk glabāt noslēpumu un turēties tālāk no skatieniem.

-   Tad tavs dēmons varētu būt kāds dzīvnieks, kas māk labi slēpties. Vai kāds no tiem dzīvniekiem, kas izskatās pēc kāda cita, piemēram, tauriņš, kas maskēšanās no­lūkā izskatās pēc lapsenes. Jusu pasaulē jābūt tādiem radījumiem, jo mums tādi ir, un mēs esam tik ļoti līdzīgi.

Bērni turpināja iet, draudzīgi klusēdami. Visapkārt viņiem pletās skaidrais rīts ieplakās dzidrs un zilajā gaisā virs galvas pērļaini zils. Cik tālu acis spēja sare­dzēt, milzīgā savanna bija viļņaina, brūna, zeltaina, dzel­tenbrūni zaļa, pie apvāršņa vizoša un tukša. Viņi va­rēja būt vienīgie cilvēki pasaulē.