Dzintara tālskatis

Tie mēģināja aizkavēt Putekļu plūsmu. Tie pūlējās briesmīgajai straumei ceļā likt kādus šķēršļus: vējš, mē­ness, mākoņi, lapas un zāle, visas šīs jaukās lietas klieg­damas metās cīņā, lai paturētu Ēnu daļiņas šajā Visumā, kuru tās tik ļoti bagātināja.

Matērija mīlēja Putekļus. Tā nevēlējās redzēt tos aiz­ejam. Tāda bija šīs nakts jēga, un tā bija arī Mērijas jēga.

Vai viņa bija domājusi, ka dzīvei nav jēgas un mērķa, kad Dievs bija prom? Jā, viņa bija tā domājusi.

Nu, tagad ir, Mērija skali sacīja un vēlreiz skaļāk atkārtoja: Tagad ir!

Kad viņa atkal paskatījās uz mākoņiem un mēnesi Pu­tekļu plūsmā, tie izskatījās tik trausli un nolemti bojāejai kā dambis no maziem zariņiem un sīkiem akmentiņiem, kas cenšas aizkavēt Misisipi. Bet tie tik un tā mēģināja. Un turpinās mēģināt, līdz visam pienāks gals.

Cik ilgi viņa bija palikusi laukā, Mērija nezināja. Kad jūtu intensitāte sāka saplakt un atnāca nogurums, viņa lēni sāka mērot ceļu no kalna uz ciema pusi.

Kad Mērija bija pusceļu nokāpusi, blakus mazajai krū­mu birzij dubļu sēkļos viņa ieraudzīja kaut ko dīvainu.

Tur kaut kas vienmērīgi kustējās, balti blāzmodams: līdz ar paisumu kaut kas tuvojās.

Mērija mierīgi stāvēja, uzmanīgi skatīdamās. Tie ne­varēja būt tulapi, jo viņi vienmēr pārvietojās barā, bet šis bija viens pats. Tomēr viss tam bija tāds pats burām līdzīgie spārni, garais kakls -, tas bija viens no šiem put­niem, tur nebija šaubu. Viņa nekad nebija dzirdējusi, ka tulapi pārvietotos pa vienam, tāpēc vilcinājās, iekams skrēja brīdināt ciemata ļaudis, jo šā vai tā šis radījums bija apstājies. Tas peldēja tuvāk takai.

Un tas sadalījās… Nē, kaut kas nokāpa tam no muguras.

Šis kaut kas bija vīrietis.

Merija to varēja saskatīt gluži skaidri pat no attāluma: mēness spīdēja spoži, un viņas acis bija apradušas ar tumsu. Viņa paskatījās caur tālskati un pārliecinājās: tā bija cilvēka figūra, kas izstaroja Putekļus.

Cilvēks kaut ko nesa tādu kā garu nūju. Viņš gāja pa taku ašiem un viegliem soļiem, neskriedams, bet kustē­damies kā atlēts vai mednieks. Vīrietis bija ģērbies vien­kāršās, tumšās drēbēs, kas parastos apstākļos viņu labi apslēptu, taču tālskatī viņš bija redzams tik labi, it kā atrastos starmešu gaismā.

Kad viņš pienāca tuvāk ciematam, Mērija saprata, kas ir tā nūja. Cilvēks nesa šauteni.

Mērija jutās tā, it kā kāds būtu uzlējis viņas sirdij ledainu ūdeni. Ik matiņš uz viņas miesas sacēlās stāvus.

Mērija atradās pārāk tālu, lai varētu kaut ko darīt: pat ja viņa sauktu, vīrietis nedzirdētu. Viņai nācās vērot, kā viņš ieiet ciemā, skatīdamies pa labi un pa kreisi, un ļoti bieži apstājas un ieklausās, pārvietojoties no mājas uz māju.

Mērijas prāts jutās kā mēness un mākoņi, mēģinot aizkavēt Putekļus, jo viņa domās kliedza: Neskaties zem koka ej prom no koka…

Bet vīrietis nāca tam tuvāk un tuvāk, beidzot apstā­damies pie viņas pašas mājas. Nespēdama to paciest, Mē­rija ielika tālskati kabatā un sāka skriet lejā pa nogāzi. Viņa jau gandrīz gribēja kliegt kaut ko mežonīgā balsī, bet īstā laikā saprata, ka tā var pamodināt Viļu un Liru un likt viņiem sevi atklāt, tāpēc apvaldījās.

Vīrietis atvēra viņas mājas durvis. Viņš tajā iegāja un pagaisa skatienam, bet Putekļi viņam aiz muguras sakus­tējās kā dūmi, kad caur tiem iziet plauksta. Mērija gaidīja vienu bezgalīgu minūti, un tad viņš atkal parādījās.

Vīrietis stāvēja viņas durvīs, lēni skatīdamies apkārt pa labi un pa kreisi, un viņa skatiens pārslīdēja kokam.

Tad viņš nokāpa no sliekšņa un mierīgi stāvēja, gan­drīz kā neziņā. Mērija pēkšņi atskārta, cik labi viņa ir redzama uz kailā kalna viegls mērķis šāviena attālu­mā, taču vīrieti interesēja vienīgi ciemats: kad bija aiz­ritējusi vēl kāda minūte, viņš pagriezās un mierīgi devās prom.

Mērija vēroja ik soli, ko šis cilvēks spēra gar upmalu, un gluži skaidri redzēja, kā viņš uzkāpj putna mugurā un apsēžas, kājas sakrustojis; putns tikmēr pagriezās un slī­dēja prom. Pēc piecām minūtēm viņi pagaisa skatienam.

35 Pāri kalniem un tālu prom

NAK MANA MŪŽA DZIMUMDIENA -

PIE MANIS NĀK MĪLESTĪBA.

KRISTĪNA ROSSETTI

-Doktore Malone, Lira no rīta uz­runāja Mēriju, mums ar Viļu jāiet meklēt mūsu dēmonus. Kad viņus atradīsim, tad zināsim, kas darāms. Mēs vairs nevaram ilgāk bez viņiem iztikt. Tāpēc mums vienkārši jāiet tie meklēt. Kur jūs iesiet? jautāja Mērija drūmu skatienu un sāpošu galvu pēc nemierīgās nakts. Viņas ar Liru bija upmalā: Lira lai nomazgātos, un Mērija lai pazagšus meklētu vīrieša pēdu nospiedumus. Pagaidām viņa nevienu nebija atradusi.

-   Nezinu, Lira sacīja. Bet viņi ir kaut kur te, lauka. Tiklīdz mēs pēc kaujas izkāpām cauri atvērumam, dēmoni aizskrēja, it kā mums vairs neuzticētos. Nevar sacīt, ka es viņus par to vainoju. Bet mēs zinām, ka viņi atrodas šajā pasaulē, un mums šķiet, ka mēs viņus pāris reižu esam redzējuši, tāpēc varbūt varēsim viņus atrast.

-    Paklausies, Mērija negribīgi bilda un pastāstīja Lirai, ko bija redzējusi iepriekšējā nakti.

Kamēr viņa runāja, viņām pievienojās Vils, un abi bērni klausījās, acis iepletuši un nopietni.