Dzintara tālskatis

-   Neskaties… viņa teica, nemainīdama gaitu. Viņi atkal ir te. Pa kreisi.

-   Viņi mums seko, Vils iepriecināts teica.

-   Csst!

-    Es jau domāju, ka tā būs. Labi, tagad mēs vienkārši izliksimies — klaiņosim, it ka viņus meklētu, un ielūko­simies visādās stulbās vietās.

Tas kļuva par rotaļu. Atraduši dīķi, viņi meklēja nied­rēs un dubļos, skaļi runādami, ka dēmoni varētu būt pie­ņēmuši varžu, ūdensvaboļu vai gliemežu veidolus. Viņi atlobīja mizu birztalas malā nokritušam garam kokam, izlikdamies, ka redzējuši abus dēmonus splļastu formā palienam zem tās. Lira sacēla lielu jezgu ap skudru, pra­sīdama, vai nav tai uzminusi, juzdama līdzi tās sasitu­miem un teikdama, ka skudras vaibsti esot tieši tādi kā Pana vaibsti, un tēlotās skumjās jautādama, kāpēc tā atsakoties ar viņu runāt.

Bet, kad Lirai šķita, ka viņus patiesi neviens nedzird, meitene Vilam visā nopietnībā jautāja, pieliekusies tuvāk un pieklusinādama balsi:

-    Mums taču vajadzēja viņus atstāt, vai ne? Mums patiešām nebija izvēles?

-    Jā, vajadzēja. Tev tas bija ļaunāk nekā man, bet mums nebija itin nekādas izvēles. Jo tu biji devusi Rodže­ram solījumu, un tev vajadzēja to turēt.

-   Un tev vajadzēja vēlreiz aprunāties ar savu tēvu…

-   Un mums vajadzēja izlaist viņus visus laukā.

-    Jā, vajadzēja. Esmu ļoti priecīga, ka mēs to izdarī­jām. Kādudien, kad es nomiršu, Pans arī par to priecā­sies. Tad mēs nebūsim šķirti. Mēs paveicām labu darbu.

Saulei debesīs kāpjot augstāk un gaisam iesilstot, bērni sāka meklēt ēnu. Ap pusdienlaiku viņi atradās uz nogāzes, kas pacēlās pret kores galotni, un, kad to sa­sniedza, Lira nokrita zālē, teikdama: Nu tā! Ja mēs drīz kaut kur neatradīsim ēnu…

Otrā pusē lejup pletās ieleja, un tajā krūmu bija ka biezs, tāpēc viņi iedomājās, ka tur varētu būt arī kāds strauts. Bērni šķērsoja nogāzi, līdz tā noveda ielejas aug­stākajā punktā, un, protams, tur starp papardēm un niedrēm no klints burbuļodams tecēja avots.

Viņi iemērca sakarsušās sejas ūdenī, pateicīgi padzērās un pēc tam sekoja līdzi straumei lejup, redzēdami, kā tā, krizdama pār sīkām klintsradzēm, uzkrājas miniatūros virpuļos un kļūst arvien ūdens bagātāka un platāka.

-    Kā tas notiek? Lira brīnījās. Šeit nav vairāk ūdens, kas ietecētu no citurienes, tomēr te lejā tā ir daudz vairāk nekā augštecē.

Vils, ar acs kaktiņu vērodams ēnas, redzēja tās aizslī­dam pa priekšu, pārlecam papardēm un pazūdam krū­mos tālāk lejā. Viņš klusēdams rādīja.

-    Ūdens vienkārši plūst lēnāk, zēns atbildēja. Tas netek tik ātri, kā izplūst avots, tāpēc tas savācas šajos dīķīšos… Viņi ielīda tur, Vils čukstēja, rādīdams uz mazu koku grupiņu nogāzes pakājē.

Liras sirds sitās tik strauji, ka viņa sajuta pulsu kaklā. Pavērusies viens otrā ar savadi formālu un nopietnu ska­tienu, viņi sekoja straumei. Ejot pa ieleju, brikšņi kļuva biezāki; straume ietecēja zaļumu tuneļos un atkal paradījās plankumainos klajumos vienīgi tāpēc, lai parkūleņotu akmens malai un atkal ieraktos zaļumos, un viņiem vajadzēja tai sekot tiklab pēc dzirdes, kā pēc redzes.

Kalna pakājē tā ietecēja mazā mežiņā, kur auga koki ar sudrabainu mizu.

Tēvs Gomess vēroja no kores augšas. Bērnus izsekot nebija grūti; neraugoties uz Mērijas pārliecību par savan­nas pārskatāmību, atradās papilnam iespēju paslēpties zālē vai šur tur sastopamos brikšņos un sulas glazūras krūmos. Sākumā jaunie cilvēki daudz laika bija pavadī­juši, skatīdamies apkārt, it kā domādami, ka tiem seko, un viņam vajadzēja turēties kādu gabalu nostāk, bet, rītam paejot, viņi arvien vairāk uzmanības veltīja viens otram, bet ainavai — arvien mazāk.

Tēvs Gomess vienīgi negribēja ievainot zēnu. Viņu pār­ņēma šausmas, iedomājoties, ka var nodarīt pāri nevainī­gam cilvēkam. Droši nomērķēt varēja tikai, piekļūstot mērķim pietiekami tuvu, lai varētu meiteni skaidri sa­skatīt, un tas nozīmēja, ka jāseko viņiem mežā.

Priesteris klusi un piesardzīgi pārvietojās, sekodams straumei. Viņa dēmons, zaļa vabole, lidoja viņam virs gal­vas, pārbaudīdams gaisu; dēmona acis nerādīja tik skaidri kā viņējās, toties tam bija smalka oža un tas ļoti labi sajuta jauno cilvēku miesas smaržu. Vabole lidoja drusku pa priekšu; uzmetusies uz kāda stiebra, pagaidīja viņu un tad atkal lidoja tālāk; kamēr tā sekoja pēdām gaisā, ko aiz sevis bija atstājuši izsekojamie, tēvs Gomess slavēja Dievu par savu misiju, jo bija skaidrāks par skaidru, ka zēns un meitene dodas nāves grēkā.

Un te nu tas bija: sakustējās kaut kas tumši blonds meitenes mati. Viņš pielavījās mazliet tuvāk un izņēma šauteni. Tā bija aprīkota ar teleskopisku tēmēkli; tam bija mazs palielinājums, bet tēmēklis bija jauki izgatavots skatoties caur to, attēls ne tikai palielinājās, bet kļuva arī skaidrāks. Jā, tur jau viņa gāja, apstājās un atskatījās, tā ka viņš redzēja meitenes sejas izteiksmi un nevarēja sa­prast: kā kāds, kas tik ļoti ir padevies ļaunumam, var izskatīties tik starojošs, cerību pilns un laimīgs?