Dzintara tālskatis

Patiesībā dēmons darīja pāri Baltamosam. Eņģelis va­rēja neskaidri saskatīt mazo, zaļo būtni caur sakļauto plaukstu virsām, un tā atkal un atkal iegremdēja savus spēcīgos žokļus viņa delnās. Ja viņš atvērtu plaukstas kaut uz mirkli, dēmons būtu prom. Baltamoss tās turēja sakļautas.

-    Šurp, eņģelis teica, seko man! Ejam prom no meža! Es gribu ar tevi aprunāties, un šī nav piemērota vieta.

-    Bet kas jūs esat? Es jūs neredzu. Nāciet tuvāk kā lai zinu, kas jūs esat, ja neesmu jūs redzejis? Palieciet mierā, nekustieties tik strauji!

Bet strauja kustēšanās bija Baltamosa vienīgā aizsardzība. Pulēdamies neņemt vērā dēmona dzēlienus, viņš izvēlējās ceļu virs mazas graviņas, kur tecēja strau­me, lēkādama no akmens uz akmeni.

Tad eņģelis pieļāva kļūdu: mēģinādams atskatīties, viņš paslīdēja un iemērca ūdenī pēdu.

-Ā! apmierināti nočukstēja tēvs Gomess, ieraudzījis šļakstu.

Baltamoss kāju tūlīt izvilka un steidzās tālāk bet tagad ik reizes, kad viņš pielika pēdu zemei, uz sausajām klintīm parādījās slapjš nospiedums. Priesteris, to redzē­dams, lēca uz priekšu un sajuta plaukstā spalvu kušķi.

Viņš pārsteigts apstājās: prātā atbalsojās vārds eņģe­lis. Baltamoss šo brīdi izmantoja, atkal raudamies uz priekšu, un priesteris juta, ka tiek vilkts līdzi, kad sirdi vēl pa otram lāgam sagrāba nežēlīgas, asas sāpes.

Baltamoss pār plecu teica: Vēl mazliet tālāk, tikai līdz kores virsotnei, un mēs aprunāsimies, es apsolu.

-   Runājiet tepat! Stāviet turpat, kur esat, un es zvēru, ka jūs neaiztikšu!

Eņģelis neatbildēja: bija pārāk grūti koncentrēties. Viņam vajadzēja sadalīt savu uzmanību uz trim pusēm: aiz muguras, lai izvairītos no cilvēka, uz priekšu, lai re­dzētu, kurp dodas, un uz saniknoto dēmonu, kas vārdzi­nāja viņa plaukstas.

Kas attiecas uz priesteri, tad viņa domas darbojās veikli. Patiesi bīstams pretinieks būtu uzreiz nogalinājis viņa dēmonu, izbeigdams to visu tur un nekavējoties: šis ienaidnieks baidījās sist.

Ar tādām domām tēvs Gomess klimta tālāk, izdves­dams pa mazam sāpju vaidam un vienreiz vai divreiz lūg­damies, lai otrs apstājas, visu laiku cieši vērodams, pie­virzīdamies tuvāk un aprēķinādams, cik liels viņš ir, cik ātri spēj kustēties un uz kuru pusi skatās.

-   Lūdzu, tēvs Gomess saraustīti teica, jūs nezināt, cik ļoti tas sāp es jums neko ļaunu nevaru nodarīt. Vai mēs, ludzu, nevarētu apstāties un parunāt?

Viņš nevēlējās izlaist no redzesloka mežu. Tagad viņi atradās vietā, kur sākās straume, un tēvs Gomess varēja redzēt Baltamosa pēdu ]oti viegli piespiežam zāli. Priesteris bija vērojis ik ceja collu un tagad droši zināja, kur eņģelis stāv.

Baltamoss apgriezās. Priesteris pacēla skatienu uz vietu, kur, viņaprāt, vajadzēja būt eņģeļa sejai, un pirmo reizi viņu ieraudzīja tā bija tikai gaisa mirgošana, bet tas, bez šaubām, bija eņģelis.

Tomēr priesteris neatradās pietiekami tuvu, lai Balta­mosu sasniegtu ar vienu kustību, un, taisnību sakot, dē­mona raustīšana viņam sāpēja un darīja vāju. Varbūt varētu paspert vienu vai divus soļus…

-    Sēdi, Baltamoss pavēlēja. Sēdi tur, kur esi. Ne soli tuvāk!

-   Ko jūs vēlaties? nekustēdamies jautāja tēvs Gomess.

-    Ko gribu? Gribu tevi nogalināt, bet man nav spēka.

-   Bet vai jūs esat eņģelis?

-   Kāda tam nozīme?

-   Varbūt jūs esat pieļāvis lielu kļūdu. Mēs varbūt esam vienā pusē.

-   Ne, neesam. Esmu jums sekojis. Es zinu, kā pusē tu esi, nē, nē, nekusties. Paliec turpat!

-    Vēl nav par vēlu nožēlot. Tas atļauts pat eņģeļiem. Ļaujiet man uzklausīt jusu grēksūdzi.

-Ak, Baruč, palīdzi man! Baltamoss aizgriezdamies izmisis iesaucās.

Un, eņģelim tā saucot, tēvs Gomess lēca uz viņu. Viņa plecs atsitās pret eņģeļa plecu, izsizdams Baltamosu no līdz­svara. Izstiepdams roku, lai glābtos, eņģelis palaida vaļā dēmonu-kukaini. Vabole uzreiz aizlidoja brīvībā, un tēvs Go­mess sajuta atvieglojumu un spēka vilni. Faktiski, viņam par milzīgu pārsteigumu, tieši tas viņu nogalināja. Gaidīdams lielāku pretestību, nekā izjuta, priesteris ar tādu spēku metās uz eņģeļa vājo veidolu, ka nespēja noturēt līdzsvaru. Viņam paslīdēja kāja: inerce viņu nesa tālāk, uz straumes pusi. Baltamoss, domādams, ko būtu darījis Baručs, paspēra sānis priestera roku, kad tas gribēja atbalstīties.

Tēvs Gomess smagi nokrita galva noblīkšķēja pret akmeni, un viņš apdullis iegāzās ar seju ūdenī. Aukstums un trieciens priesteri uzreiz atžilbināja, bet, kad viņš sāka rīstīties un nevarīgi centās piecelties, izmisušais Baltamoss, ignorēdams dēmona dzēlienus sejā, acīs un mutē, pielietoja visu savu niecīgo svaru, lai noturētu vīrieša galvu ūdenī, un viņš to tur ilgi, ilgi turēja.

Kad dēmons piepeši izgaisa, Baltamoss palaida pries­teri vaļā. Vīrietis bija pagalam. Tiklīdz Baltamoss par to bija drošs, viņš izvilka ķermeni no straumes un rūpīgi no­guldīja zālē, salikdams priestera rokas uz krūtīm un aiz­darīdams tam acis.

Tad Baltamoss piecēlās slims, noguris un sāpju pilns.